кошки и снег
Beidzot būsim Latvijā un beidzot varu izmantot savas piezīmes kuru nav daudz, bet palīdzēja atmiņai. Un patiesībā ir diezgan smieklīgi redzēt manas domas pēc 11 gadiem. Šoreiz ies runa par pirmajām stundām un dienām Latvijā, februārī 2010.gadā. Un mazliet par laiku pirms ierašanās Rīgā.
Pa taisno uz hokeju
Tā kā es rakstīju iepriekšajā blog postā, es gandrīz gadu zināju, ka braukšu uz Erasmus uz Latviju. Mācījos Latviešu valodu, bet patiesībā nemaz nejutos nervozs. Vienu lietu taču atceros ļoti labi. Man bija jāizvēlas kur es Rīgā dzīvošu. Toreiz vēl nebija pašsaprotami, ka visiem būtu dators un mājas internets, nu tad es datoru istabā univerzitātē izvēlējos Rēznas kopmītnes. Kāpēc? Tāpēc, ka bija lēti — 60 lati mēnesī istabā ar vēl vienu cilvēku. Dārgāka izvēle būtu Prima par 150 latiem (ja es gribētu dzīvot pats). Skatoties uz karti, es iedomājos kā es dzīvošu pats un kā es iešu uz veikalu, kad man kaut kā pietrūks.
Pēkšņi bija 3.februāris un mana lidojuma datums. Tajā gadā bija auksti visā Eiropā. Kā parasti, mana bagāža bija par smagu un man vajadzēja ģerbt daudz drēbju kārtu. Bet kečupu pudeli neatņēma (bez tā nedrīkst nekur braukt). Nu, un tad izlidoju satikt jauno dzīvi un dienasgrāmatā man ir rakstīts, ka “laikā, kad pirmo reiz redzēju zīmi RĪGA, man bija zosāda”. Un ne tikai pēc sajūtām bet arī kad redzēju cik daudz sniega bija visur! Tiešām visur un tik daudz. Tajā gadā bija tiešām neredzēti daudz sniega Prāgā, bet nesalīdzināmi ar Rīgu. Vēlāk sapratīšu, ka tas bija izdevīgi satiksmei.
Lidostā gaidīja mana buddy Karīna. Katram ārzemju studentam bija tāds draugs kurš palīdzēja ar daudz lietām un parādīja visu nepieciešamo. Paldies Karīnai, ka sarunājām jau pirms atbraukšanas, ka iesim uz Rīgas “Dinamo” spēli. Pilnā mājā spēle bija pret Čehovas “Vitjaz”. Atceraties? Tā bija tā komanda, kurā spēlēja tikai kareivji. “Dinamo” uzvarēja 3:1 un pēkšņi zināju vietējo zvaigzni — Slovāks Marcels Hosa. Alus nebija slikts (bet tik dārgs -> Čehijā ir alus lētāks par ūdeni) un interesanti bija, ka hallē bija iespēja nopirkt šņabi.
Kopmītnes izskatījās labi. Istabas bija lielas un man nebija istabas biedra. Likums toreiz bija, ka tikai cilvēki no vienas valsts var būt kopā. Es nesūdzējos. Tie, kas nezin, Rēznas kojas ir Maskačkā. No sākuma man visi (ieskaitot Karīnu, Latviešu valodas skolotāju un pat takša šoferi) teica, ka ir bīstami un labāk būtu, ja es dzīvotu centrā. Taču Maskačkai ir maģija un unikāla atmosfēra. Esmu lepns, ka varu teikt: es dzīvoju Maskačkā. Un es esmu pārliecināts, ka visas lietas kuras es pārdzīvoju gan 15.trolejbusā, gan vietējā Super netto un gan ar kopmītnes komandantēm, mani padarīja par cilvēku, kurš es tagad esmu.
Kā Latvija sevi parādīja pirmajās dienās
15.trolejbusa maršrutā bija visvecākie trolejbusi (ražoti Čehoslovākijā). Tas laikam kāpēc, ka piecpadsmitais trolejbuss jau leģendārs. Un es ātri sapratu, ka sabiedriskā transporta saraksts ir tikai cilvēkiem, kuriem nebija ko darīt pieturā. Dažreiz atbrauca pieci vienā reizē un dažreiz cilvēks gaidīja pēdējo, bet drīzāk jau varēja sākt gaidīt pirmo.
Tā kā toreiz, arī tagad prokrastinēju ar raksta pabeigšanu. Mana dienassgrāmata raksta, ka es vienkārši nevaru sākt rakstīt dienu pa dienai un tad par visu pirmo mēnesi aprakstīju mēnesi pēc atbraukšanas. Un lielākoties es rakstīju punktos. Dažas reizes es tik ļoti smējos lasot kā es toreiz redzēju Latviju. Un zinat ko? Atkal izmantošu punktus, tos pašus punktus no savas dienassgrāmatas (varbūt ar kaut kādu paskaidrojumu). Sarakts būs nejaušā secībā. Tieši tāpat, kā es viņu rakstīju.
- Rīga ir skaista pilsēta ar dominanti Brīvības pieminekli un daudz ķieģeļu baznīcām, kas man ļoti patīk. Man arī ļoti patīk Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle kur ir maģiska sajūta un smarža.
Cauri tek milzīga upe Daugava, kura sasalst (pat jūra sasalst!), un uz kuras ir daudz salas. Piemērām Ķīpsala, kur ir RTU kopmītnes, un kur ir vecs maķšķernieku ciemats ar gleznainām koku mājām.
- Divas lietas kas pareizāk apraksta manu dzīves vietu -> kaķi un Krievi.
Es tiešām biju sajūsmā cik daudz kaķu dzīvoja ārā un cik daudz jauku babušku viņus baroja. Es dažreiz domāju, ka viņas rūpejas par kaķiem vairāk nekā par sevi vai saviem vīriem.
Kad atbraucu, es runāju ļoti maz latviski, bet dažreiz domāju, ka runāju labāk (vai vairāk) nekā vietējie. Atceros vienu momentu, kad tiešām gribēju parādīt savas prasmes. Es trenējos visu ceļā uz Narvesenu pieturā, kur es teicu: “Vienu ūdeni, lūdzu.” Un pārdevēja man atbildēja: “и какую бутылку ты хочешь — маленькию или большою?”
- Un divas lietas, kuras var pamanīt visur pilsētā? Kažokādas un luksusa automašīnas.
Es pat redzēu visu lapsu uz meitenes pleciem. Un laikam krīzes dēļ, atšķirība starp ļoti bagātiem un ļoti nabagiem ir redzama uz katra stūra.
- Visur var redzēt lielas balts uz sarkana zīmes FENIKSS.
Es biju sajūsmā par to, ka rakstāt 0–24… Mēs vienkārši rakstam 24/7 vai Non-stop.
- Visiem cilvēkiem ir atstarotāji. Izskatās, ka tas ir obligāti, nu tad es arī vienu nopirku -> tīģeri.
- Daži cilvēki mēģina pārdot dīvainas lietas dīvainās vietās. Piemērām tunelī pie stacijas cilvēki tirgo plastmases maisiņus, sveces vai caurules. Vai to kāds grib nopirkt tuneļos?
- Centrāltirgus… Jūs varat nopirkt visu, sākot ar smaržām Hogu Boss līdz pat puķainiem priekšautiem. Taču visiespaidīgākās ir 4 milzīgās halles (bijušie cepelīnu hangāri). Vienā tirgo gaļu, otrā zivis, trešā augļus un dārzeņus un ceturtā pat nezinu ko. Tajā gaļas hallē vienreiz redzēju kā sieviete pārgrieza uz pusēm cūkas galvu ar cirvi.
- Mans mīļākais veikals? Super Netto! Ne tikai bija tuvu un pārdeva lētas desas, bet pie ieejas bija rotaļlietu spēle par 20 santīmiem. Daudzi mani 20 santīmnieki tika apēsti šajā spēlē…
- Cilvēki (ieskaitot trolejbusa šoferus -> no kuriem daudzas ir sievietes) brauc kā traki. Paldies Dievam, ka visur ir tik daudz sniega. Jau dažas reizes redzēju, ka mašīna paslīdēja un iestiga sniegā.
- Tusiņi -> protams, Erasmus ir liels tusiņš. Es uzzināju, ka gan ārzemnieki, gan vietējie, vispirms iedzer mājās un tikai pēc tam brauc ar pēdejo trolejbusu uz centru. Čehijā tusējām centrā klubos no paša sākuma. Taču sapratu šo stratēģiju, alkohols Rīgas klubos ir dārgs. Atpakaļ uz kopmītnēm jābrauc ar taksi (jo naktī sabiedriskais nebrauc). Cenu jāsarunā ar šoferi, nu kad esi ar meitenēm, kuras runā krieviski, tad var būt par trīs latiem. Parasti par pieciem.
- Cilvēki dzer. Daudz. Pa ielām. Taču nedrīkst nopirkt alkoholu pēc 22:00.
- LATVIJĀ BĀROS UN KLUBOS NESMĒĶĒ.
Tas bija ļoti patīkami. Čehijā vēl dažus gadus gaidījām uz šo likumu. Mana sieva man teica, ka viņa saprot, kapēc meitenes Čehijā neģērbj skaistas kleitas, kad iet tusēt. Negrib lai smaržotu kā pelnu trauks.
- Meitenes šeit ir ļoti skaistas. Čehi vienmēr saka, ka Čehietes ir visskaistākas, bet viņi noteikti nekad nebija Latvijā. Un tiešām, visām vienmēr skaistas kleitas un kurpes. Taču ko es pamanīju, ka daudzām ir traki (bet acīmredzami īpaši) nagi.
Viens mans draugs, kad atbrauca un mēs aizgājām uz klubu Pussy (RIP), viņš sajūsmā man jautāja… Vai mēs atrodamies visas Mis Latvija sanāksmē?
- Cilvēki mīl Dinamo Rīga. Katrā spēli ir pilna Arēna Rīga. Es saprotu, ka cilvēkiem tas ir kaut kas kā nacionālā izlase un viņi ir ļoti lepni, ka šī komanda spēlē tik labi pret spēcīgām un bagātām komandām no Krievijas.
Pirmā dziesma, kuru es iemācījos dziedāt? “Vai tu zini mana mīļā! Kāpēc vienmēr jābūt tā…”. Pat tagad man ir zosāda, kad atceros Play-off spēlēs pret SKA Sanktpēterburgu klausoties himnu.
- Un es nevaru aizmirst — Pelmeņi XXL. Pēc dienassgrāmatas, es pirmās dienās daudz ēdu kebabus. Taču momentā kad uzzināju par ceptiem pelmeņiem gan Kaļķu ielā, gan Centrālā stacijā un gan Galerija Centrā, es zināju, ka tā būs mūžīgā mīlestība. Atceros ari spēli, kuru spēlējām ar Erasmus draugiem. Sēdējām pie kases un minējām cik smagas bļodas būs. Protams, zinājām, ka krējums ir smagākais, un ka latviešiem ļoti garšo…
Es gribēju kaut ko vēl uzrakstīt par 15.trolejbusu un Rēznas kopmītnēm, bet man likās, ka būtu labāk kā atsevišķs raksts.
Kad es tagad domāju, es nezinu nevienu cilvēku no sava Erasmus, kurš saglabātu saikni ar Latviju. Un laikam tas ir OK un normāli. Un varbūt, arī viņiem nesanāca no Latvijas redzēt neko vairāk par Vecrīgas klubiem, trako satiksmi vai acīmredzamām problēmām. Taču es zinu, ka visi atcerās šo laiku kā lielisku. Un es esmu laimīgs un pateicīgs, ka es uzzināju, ka Latvija ir vairāk nekā Rīga, vairāk nekā sniegs un vairāk nekā Erasmus. Tās ir manas otrās mājas.
