3:1
Iepriekšajā rakstā jau minēju, ka manas senākas atmiņas par Latviju bija saistītas ar hokeju un futbolu. Tā nebija sakritība. Es mīlu sportu. Gan ar to nodarboties, gan sekot līdzi. Tāpēc nav pārsteiguma, ka hokeja pasaules čempionāti ir iespēja, kad fanot, jokot un skatīties. Šodien rakstīšu par momentiem, kurus es pārdzīvoju un kuri ir vairāk vai mazāk saistīti ar hokeja pasaules čempionātiem, Latviju un Čehiju.
Pēdējais Čehijas zelts svinēts kopmītnēs
Plāns bija, ka rakstīšu jaunu stāstu katru nedēļu. Kā man sanāca? Pēdejais bija pirms četriem mēnešiem. Slinkums ir mans otrais vārds, bet tagad, kad drīzi sāksies hokeja pasaules čempionāts Rīgā, es iedomājos (vai mana sieva man lika), ka būs labs laiks atkal kaut ko uzrakstīt. Un zinat, ir forši iet pret masām. Tagad mūsu medijos ir daudz rakstu par Rīgu, Latviju. Kāpēc neuzrakstīt arī kaut ko latviski?
Maijs ir laikam mans mīļākais mēnesis. Es mīlu pasaules čempionāta atmosfēru. Protams, ne vienmēr atbrauc labākie hokejisti no NHL, un čempionāts ir katru gadu (kas nav tik unikāli kā Olimpiskās spēles vai futbola pasaules čempionāts). Taču mēs Čehi mīlam panākumus un parasti mēs bijām diezgan veiksmīgi (arī tāpēc, ka hokeju spēlē daudz mazāk valstu, bet tā ir citā runa). Un no 2010.gada es čempi sekoju divreiz vairāk un kaislīgāk, tāpēc ka man tagad divas valstvienības, kuras manā sirdī.
Es rakstīju, ka Čehu izlases bija diezgan veiksmīgas un spēcīgas. Jā, bet pedējais zelts bija tieši 2010.gadā, kad dzīvoju Rēznas ielas kopmītnes istabā numur 108. Laiks bija ideāls un televizori vēl nebija digitālie un varējām skatīties vecās ierīcēs piektajā stāvā. Ļoti labi atceros spēli pret Latviju. Es apsolīju, ka dziedāšu čehu himnu, ja uzvarēsim. 2010.gada čempionātā mēs nespēlējām ļoti labi. Zaudējām Norvēģijai (pirmo reiz vēsturē) un Šveicei. Un lai tiktu ceturtfinālā (kuru mēs nekad nepalaidam garām) mums bija jāuzvar Latviju un pēc tam ari Kanādu. Rolineks (mani draugi viņu saucēja par Roltonu) iemeta divus vārtus mazākumā. Latvieši nespēlēja slikti un pat Pečura iemeta vienus vārtus, bet uzvarējām 3:1 un es lepni dziedāju. Vinnējām Kanādu un pēc tam arī Somiju un Zviedriju (abas divas spēlēs bullīšos — mūsu divi varoni bija Jans Mareks un Karels Rahuneks, kuri abi divi, nākamā gadā, gāja bojā kopā ar Kārli Skrastiņu un visu Lokomotiva Jaroslavla komandu) un tad gaidījām Krieviju finālā. Uz šo čempi atbrauca tikai 4 spēlētāji no NHL un bija liela kritika, ka mūsu spēlētājiem nav valstvienība sirdī. Taču Krieviem atbrauca visi. Tā bija zvaigžņu komanda.
Šo spēli atkal skatījāmies kopā ar maniem latviešu draugiem un bija tik forši cik daudz fanoja par mums pret Krieviem. Arī Čehiem ir spēle pret šo pretnieku lielākā, kāda var būt. Mēs noteikti nebijām favorīti, bet pirmā minūtē jau bija 1:0 par labu mums. Atkal, nebijā labākā komanda taču uzvarējām 2:1 un mēs svinējām zeltu. Es biju tik lepns, bet par vienu lietu vēl nezināju. Tā blondā garā meitene, kura skatījās šo finālu ar mums, būs mana sieva.
A grupā jau 24 gadus
Kā es teicu, es mīlu pasaules čempionātus un lai arī es fanoju par Latviju, es protams ņirgājos, kad spēlējam viens pret otru. Ja mani dati ir pareizi, tad mēs kopā esam spēlējuši desmit reizes pasaules čempionātā. Un no tām desmit reizēm, 5 reizes uzvarējām 3:1. Latvija nekad nav uzvarējusi Čehiju. Bija neizšķirti un 2016 gadā Jūs bijāt tiešām tuvu (cik tuvu varat redzēt šeit), bet 59:01 laikā iemetām ripu uz 3:3 un uzvarējām bullīšos. Kaut kur lasīju, ka mēs esam vienīgie, kurus Latvija nav uzvarējusi. Atradu uzvaras pret Krieviju, ASV, Zviedriju un Somiju, taču ne pret Kanādu. Noteikti ne čempionātā, bet varbūt kaut kādā pārbaudes spēlē pret trešo Kanādas komandu? Totalizātorā ar draugiem minēju, ka šogad Latvija uzvarēs Kanādu 4:2. 🙏
Zinat, ka fanot ne tikai par spēcīgu komandu, ir arī priekšrocības? Ir vieglāk dabūt biļetes uz spēlēm pasaules čempionātos. Lai gan Latvijas fani ir ļoti labi zināmi ar to, ka ceļo lielos daudzumos uz visiem čempionātiem, lai redzētu savu komandu sāpīgi zaudēt. Cepure nost visiem Latvijas faniem, tāpēc ka tik daudz sāpigu zaudējumus pēdējās minūtēs vai bullīšos kā Jums nav normāli.
2015.gadā čempionāts notika Prāgā. Taču es toreiz dzīvoju Sarkandaugavā un rakstīju savu maģistra darbu. Bet man bija viņu arī jāaizstāv, nu tad atradu lidmašīnas biļeti uz 12.maiju, kad spēlēja Latvija pret Franciju. Biļetes dabūju par brīvu no vēstniecības, bet man nebija laika braukt uz vēstniecību un pēc tam uz halli. Es bracu pa taisno no lidostas un draudzene, latviete, kura toreiz dzīvoja Vīnē atbrauca uz Prāgu, paņēma biļetes pie vēstnieka un satikāmies pāris minūtes pirms spēles. Es nezinu, ja atceraties, cik svarīga šī spēle bija. No tā laika, kad Latvija pirmoreiz iekļuva A grupā 1997.gadā, Latvija nav iekritusi B grupā. Bet 2015.gadā bija laikam vistuvāk no visām iespējām. Vajadzēja dabūt vienu punktu pret Franciju un Francijai vajadzēja dabūt divus punktus, lai paliktu elitē. Tad abas divas komandas paliktu un Austrija kristu. Un tas tiešām notika. Taču, pēdējās sekundēs Kristaps Sotnieks kļūdījas un Masaļskis (ne pirmo un ne pēdējo reiz) izglāba visu. Es domāju, ka miršu. Atsvaidzināt savas atmiņas varat šeit.
Otro reiz, kad man sanāca redzēt Latviju pasaules čempionātā, bija 2019.gadā Bratislavā. Atkal pret hokeja punduri, Itāliju. Es nevarēju sagaidīt pirmo reizi īsto fanu atmosfēru (tāpēc kā Prāgā es esmu mājās). Mēs braucām ar sievu un viņas vecākiem, taču bija tik pretīgs laiks, ka Bratislava bija tukša. Bet spēles dienā Bratislava izskatījās kā maza latviešu pilsēta. Arēnā bija 5,532 fani, no kuriem bija apmēram 4 Itāļi un pārējie bija Latvieši. Cilvēkam tiešām bija zosāda, jo sajūta bija, ka Latvieši bija mājinieki. Un kā saka, mājās arī sienas palīdz, bet vairāk palīdzēja Itāļu vārtsārgam. 64 metieni!!! Un “tikai” 3:0. Taču vienmēr ir forši redzēt Latviju uzvarēt un vēl vairāk ar savām acīm.
Es rakstīju par divām pasaules čempionāta vizītēm, taču lielākoties skatījāmies un fanojām mājās vai krogos. Tas ir, protams, kad esam Čehijā. Ne tikai šīs divās nedēļās ir visi Čehi eksperti un treneri, bet es domāju, ka arī šīs laiks palīdz mūsu pirmajai vietai alus patērēšanā. Krogi ir pilni un visur ir tikai hokejs. Es to vienmēr saku, un arī vārtsārgs Štepāneks (kurš spēlēja Dinamo Rīgā, un kuram ir latviešu sieva) piekrīt — Latvijā nav krogu kultūra. Latvieši tusē mājās vai pieturās (piedodiet). Un arī, alus cenas krogos ir briesmīgas. Čehijā, “iet uz vienu” ir lielākie meli, bet visi to dara. Mēs mīlam krogus un izlejamo alu. Krogos tika dibinātas politiskās partijas, saglabāta čehu valoda vai rakstīta grāmata Šveiks. Par šo rakstīšu citreiz, bet gribēju teikt, ka vienu spēli skatījos krogā Rīgā. 6.maijā. 2015.gadā bija briesmīgs lietus un es skrēju no Sarkandaugavas uz Trīs vīri laivā (tāpēc ka sabiedriskais bija /un ir/ dārgs). Biju izmircis un bija diezgan auksti, tāpēc nācās iet uz tuvāko veikalu ar lietotām drēbēm un nopirkt vismaz jaunas zeķes un kreklu. Un Latvija uzvarēja pret Šveici.
Šogad mēs neesam vienā grupā. Tad mums jāsatiekas play-offā. Šogad būs īpašs čempionāts. Protams, bez faniem tikai sienām būs jāpalīdz, bet spēcīgām komandām neatbrauks lielākās zvaigznes no NHL, un es ceru, ka komandas harmonija un cīņa vienam par otru, lietas kuras Latvijai vienmēr ir, būs vēl svarīgāka. Un ja mēs tiekamies finālā, es domāju, ka nebūsiet dusmīgi, kad atkal uzvarēsim. Un varbūt 3:1. Tad sarauj Latvija!
P.S. Oriģinālā doma bija, ka es rakstīšu par savām atmiņām un momentiem, kuri ir saistīti ar sportu kopumā. Kad sāku rakstīt, tad domāju, labi, būs tikai par hokeju un futbolu, pēc tam tikai par hokeju, un tagad redzu, ka ir tikai par pasaules čempionātiem. Par visu citu rakstīšu nākamās daļās. Vienu lietu atklāšu. Olimpiskajā centrā, kur šogad spēlēs pasaules čempionāts, es kļuvu par Latvijas universitātes futbola telpās čempionu. Tad līdz vēlākam!
