Neredzīgais Indriķis un Metjū Makonahijs
Iepriekšējais raksts bija par laiku, kad vēl neko par Latviju aktīvi nezināju un kad man ļoti neinteresēja neko vairāk zināt. Šis raksts būs jau par to, kad brīvprātīgi iedomāju, ka varētu būt laba ideja sākt mācīties par Latvijas vēsturi, latviešu valodu un pat braukt uz Latviju.
Paldies populārajām ASV
Kad es saku “brīvprātīgi” es tiešām nemeloju. Taču nekas no tas, ko es pieminēju nebija mana pirmā izvēle. Zinat, 2008.gadā es sāku mācības universitātē Prāgā. Man vienmēr patīka vēsture, politika, valodas, utt, bet man arī patīk no rīta ilgi gulēt. Paldies Dievam 3 minūtes no manām mājām atrodas Institute of International Studies (Sociālo zinātņu fakultāte, Kārļa Universitāte). Toreiz es ļoti interesēju par ASV. Bet es nebiju vienīgais. Kad ienāca laiks pievienoties uz klasēm caur intranetu, visas vietas kursam par ASV moderno vēsturi bija pilnas.
Tā bija problēma, tāpēc ka man pietrūka kredīti pirmajā semestrī. Tad sāku meklēt kaut ko citu tajā pašā laikā (piektdien no rīta pirms obligātas klases) un es atradu kursu ar nosaukumu Moderní historie Estonska a Lotyšska. Ar šo kursu (es netulkošu nosaukumu, nav tik grūti saprast čehu valodai, vai ne?) sākas viss. Tikai es to nezināju.
Es domāju ka šī klase būs vienkārši viena no daudziem, lai izpildītu normatīvus. Nebija. Pasniedzējs, Lubošs Švecs, ir viens no (par vēl vienu runāšu vēlāk) lielākajiem Baltijas zemju speciālistiem Čehijā. Es būšu Šveca kungam (un pilnajai ASV klasei) pateicīgs par iespēju iepazīt un saprast Latviju.
Parasti, mēs bijām trīs studenti klasē un jau tajā brīdī mani draugi par mani smējās kad es mācījos par Lāčplēsi, Neredzīgo Indriķi, Kurzemes katlu vai par dažiem HES uz Daugavas. Bet man tiešām interesēja. Lubošs Švecs ir autors grāmatai (starp citām) Dějiny pobaltských zemí (Baltijas valstu vēsture) kura tika publicēta 1996.gadā. Protams, es varēju aizņemties grāmatu bibliotēkā, bet es viņu gribēju savā īpašumā. Taču nekur nevarēju atrast, pēdējo 12 gadu laikā visas tika izpirktas. Galu galā es vienu atradu antikvariātā un maksāju divreiz vairāk par viņas parasto cenu. Taču šī “bībele” nevarēja trūkt manā bibliotēkā un pat tagad, dažreiz viņu paņemu un uzzinu kaut ko jaunu.
Mūsu skola studentus mudināja zināt vismaz trīs valodas (trešā valoda būtu ideāli kaut kāda mazāka vai retāka) un koncentrēties uz kaut kādu pasaules reģionu par kuru mēs kļūsim par speciālistiem. Manas pirmās divas valodas bija angļu un franču kurus jau sen esmu mācījies. Taču kādu trešo valodu? Daudzi mani draugi izvēlējās kaut kādu valodu kuru runā saulainās un siltās zemēs. Bet tas ir garlaicīgi. Es domāju, ka man Latvija interesēja, tāpēc ka tā bija mazliet eksotiskā valsts uz malas starp attīstīto valsti un bijušo padomju valsti. Un tajā pašā laikā valsts labi ieintegrēta Eiropas Savienībā un NATO. Man tās viss izklausījas kā win-win. Taču es negribēju sākt mācīties valodu bez zināšanu par nākotnes izmantošanu.
Dzīvošu Latvijā komūnā?
Mūsu pasniedzēji mūs atbalstīja, lai mēs izmantojam iespēju braukt studentu apmaiņu programmā Erasmus. Atradu, ka mūsu skolai ir viena vieta Latvijas Universitātē (politoloģija) un tad es pieteicos. Es ļoti neticēju, ka es šo vietu dabūtu, tāpēc ka zināju, ka vecākiem studentiem bija prioritāte. Taču ne tad, kad uz vienu vietu ir viens vienīgs pieteikums — mans. Tas nozīmēja, ka jau 2009.gadā jūnijā es zināju, ka nākamgad februārī braukšu uz Latviju.
Šīs laiks nebija īpaši labs visai pasaulei un noteikti ne Latvijai. Mūsu klasēs mēs daudz runājām par ekonomisko situāciju Latvijā un par to cik grūta situācija Latvijā ir. Atceros stāstus par to, ka senioriem krīze atņēma pat 80% no pensijas, ka nav darbu un, ka Latvijas laukos ir taisītas komūnas kur cilvēki dalās ar visu. Tomēr arī to, ka latvieši dara visu ko var, lai būtu labākā nākotne. Viss šis kopā ar skumjo un sarežģīto valsts vēsturi (un pirmajā blogpostā minēto Artūru Irbi) man apstiprināja, ka ir vērts zināt vairāk. Tomēr mana mamma nebija tik sajūsmā kā es. Viņa tiešām baidījās ko es tur darīšu, ko es ēdīšu un kur es dzīvošu. Iepriekš minēti stāsti kopā ar faktu ka es nekad neesmu gatavojis, neesmu mazgājis drēbes un neesmu dzīvojis vienspats, nepalīdzēja viņas raizēm.
Tikai rakstot šo blog postu es atcerējos, ka Čehija aizdeva Latvijai 200 miljonus eiro pāris mēnešus pirms manas atbraukšanas. Mūsu valdība ļoti gribēja, lai man Latvijā patīk.
Klase cilvēkiem no ielas
Kā pietrūka? Iemācīties valodu. Atradu vienīgo iespēju kur var cilvēks studēt latviešu valodu Prāgā. Protams ka nav privātā valodas skolā, bet Filozofijas fakultātē kur ir studiju nozare par latviešu valodu. Mūsu pasniedzējs bija Pāvels Štols (ar Lubošu Švecu līdzautors grāmatai par kuru runāju un cilvēks kurš ir latviešu-čehu tulks un daži latvieši saka ka viņam ir labāka latviešu valoda nekā daudziem latviešiem). Tā kā Šveca kungam, arī Pāvelam esmu ļoti pateicīgs. Par to, ka man parādīja cik normāli var būt runāt latviski. Valodas prasmes un reālijas zināšanas man tiešām palīdzēja atvērt latviešus.
Interesanti, ka šī klasē mēs bijām diezgan daudz. Šīs klases bija zināmas kā klases cilvēkiem no ielas tāpēc ka mēs nebijām fakultātes studenti, bet gribējām iemācīties valodu tikai mazliet. Daži no mums plānoja braukt uz mācībām Latvijā, bet viens čalis vienkārši kolekcionēja valodas un izdomāja ka latviešu valoda pietrūkst viņu kolekcijā. Viņš ļoti drīz runāja brīvi bet man arī diezgan labi sanāca. Patiesībā, no sākuma man nelikās tik grūta valoda, kā parasti cilvēki domā (kad mani čehu draugi mani dzird runāt, viņi saka ka izklausās kā čehu valoda tikai runāta atpakaļ gaitā).
Ko es drīz uzzināju mūsu klasēs?
- Izruna ir tāda kā čehu valodā, piemērām -č, -š, -ž, -ņ (ň), -ģ (ď), -ķ (ť), …
- Trīs tipi izrunai -o (opera, Koknese, komats).
- Šaurais un platais -e, -ē.
- Deklinācijas loģika ir ļoti līdzīga mūsējai.
- Manā mīļākā deklinācija ir sestā!
- Ir daudz mazāk vārdu. Man likās ka čehu valodā katrai lietai ir daudz iespējas kā viņu nosaukt. Latviešu valodā ir bieži tikai viena vai neviena un jāizmanto vācu vai krievu.
- Nav lamu vārdu!!?? (Atkal, krievu valoda palīdz)
- Jūs iznīcinat ārzemju vārdus. Mani mīļākie ir Andželina Džolija, Metjū Makonahijs un Ņujorka.
- Mana drauga jautājums: How to say in Latvian: to lie down but not to sleep? Gulēt bet negulēt?
- …
Tagad, es noteikti biju gatavs braukt uz Latviju un baudīt dzīvošanu ārzemēs pirmo reiz savā dzīvē. Nākamais raksts tad būs par manu ierašanos piesnigusi un aukstā Maskačkā un par pirmām sajūtām par Latviju un savu jauno dzīvi.
Atā.
