Nātres “Dāvana un Posts”

“Laipni lūgts, bratiņ! Ceru, izdevās man pacelt augstāk latiņu”

Tā uz savas muzikālās planētas ielūdz latviešu repa poēts Nātre (Jānis Līcītis) savā jaunākajā albumā “Dāvana un Posts”. Kā viņam izdodas vai neizdodas pacelt latiņu, lasi nākamajās rindās.

Yo, atklātība mākslā rezonē dziļi. Tā ir vieta, kur tumšākās domas un kvēlākās cerības atstāj mākslinieka gars. Reps ir māksla, tomēr bieži vien tas slēpjas aiz pārgudrām metaforām un bezjēdzīgām vārdu spēlēm. Visam sava vieta, bet, kad repa izpildītājs uzdrīkstas runāt par personisko dzīvi, neslēpjoties aiz asprātībām un sociālām problēmām, var sadzirdēt tīru emociju. Latviešu repā (neesmu repa literāts) pietrūkst tādu balsu, kas nepatīkamus tematus spēj konvertēt dziedinošā formā. Manuprāt, šāda balss piemīt un atklājas Nātres jaunajā albumā “Dāvana un Posts”.

Pirms es turpinu spļaut slavas vārdus, minēšu, ka prasīgam klausītājam šeit būs, kur piesieties gan par skaņas kvalitāti, gan par pantu trūkumu. Pat ja vietām var rasties šaubu par 1 vai 2 instrumentāļu izvēli vai citām detaļām, vienu nevar noliegt, reālu emociju un satura dziļumu.

Nātre pietiekami ilgi mērcēja spalvu tintē un nenāca ārā ar jaunu, koncentrētu materiālu, bet, kad nu tas albums ir saņemts, nedaudz ļaujot fantāzijai vaļu, repa autors dod labu ieskatu savā radošajā(?) pauzē un prāta aizkulisēs. Gribu subjektīvi uzsvērt, ka Nātrem ir visjaudīgākā leksika Latvijas repā, it sevišķi, kad Skutelis apmaldījies 3 priedēs. Es nezinu nevienu latviešu reperi, kas tik poētiski rīmētu “nahuj” un “dvēsele manā plaukstā mirdz”. Tieši rindas, kas balansē starp pagalma slengu un Raiņa vārdnīcu piešķir to svaigumu. Viss, ko skaita Nātre, ir skaista cīņa starp cilvēka tumšajām un gaišajām pusēm. “Dāvana un Posts” ir patiesi atbilstošs nosaukums jaunākajai relīzei, jo viscaur dzirdamas izpildītāja iekšējās cīņas. Vienā rindā Nātre grib savai dzīvei likt punktu, bet jau mirkli vēlāk tur dēlu rokās un redz gaismu tuneļa galā. Nemāku (vēl) lasīt domas, bet nojaušu, ka visi zināmā mērā izbauda “uz savas ādas” šo cilvēku emociju duālismu. Piemēram, dziesmā “Raganai”, kur stāsta par attiecību beigām: ”zvērīgs naids, diemžēl es to nejūtu,….suka!” Noteikti viena no spēcīgākajām dziesmām relīzē.

Pat ja vienam no Pionieriem ne vienmēr izdodas visus pantus noturēt vienā līmenī, tie momenti, kad tiek nomesta kāda pērle, ir sulīga un skaļa “ohh shit” vērta. Var jau būt, ka pārāk dziļi interpretēju kādu rindu, bet gribu ar 2 piemēriem lasītājam pašam spriest par tekstu dziļumu: “Diženums ir acumirklis” vai “Sēžu viens pie galda tukšā mājā, paliek skumīgi, tieši tad, kad šķīrāmies, es alkt sāku tuvību”.

Nātre, manuprāt, uz bīta uzlicis kaut kādu grūti definējamu atmosfēru, kas latviešos valdīja pēc trekno gadu dzīrēm… neturpināšu, jo negribu pazaudēt lasītāju, haha. Karo4, Janka min savu izceļošanu no Latvijas, ironizē cik Latvija tomēr ir maza (“tik jauki būt Rīgā, mazas gaismiņas to rotā”) un, kā tā nāk komplektā ar atmiņām, kuras gribētos aizmirst, bet galu galā ir vieta, kur patīkami atgriezties.

Ieraksts ir atklāts un īsts. Tā, šķiet, operē Nātres gars.

Man patīk, ja mūzikā varu ieraudzīt cilvēciskumu. Pionierim ir savas dāvanas un posts, tāpat kā visiem no mums. Rezultātā, tikai to, cik bieži izmantojam savas dāvanas un kā uz svara kausiem balansējam postu, ļauj saredzēt dzīves siltos toņus. Varbūt izbrauciens uz Kurzemi pie dabas krūts, klausoties Nātres “Vasarai vēl reizi”, dos vajadzīgo perspektīvu. Reku’ Jānis Līcītis nolēma negatīvo pārvērst pozitīvā. Darām tā visi un bieži, yo.

P.S. Gandrīz aizmirsu, tas ģitāras solo albuma beigās ir ļoti cool.

P.P.S. Padalies ar stafu, ja iekustināja emociju stīgas. Peace.

Pieseko un uzzini, kas man uz mēles: https://twitter.com/40koz