Kā Zviedrija cīnās ar nevienlīdzību — nenosūcot naudu no bagātajiem

Attēla avots: http://www.vox.com/2014/10/8/6946565/progressive-taxes-are-not-the-solution-to-inequality

Tā vien šķiet, ka pieaugošajai nevienlīdzībai ir pašsaprotams risinājums: lielāki nodokļi. Taču ir kāds nepatīkams fakts. Visattīstākās un visindustrializētākās valstis visvairāk ir ieguvušas ar salīdzinoši regresīviem nodokļiem, no kuriem gūto naudu tās tālāk izmanto, lai finansētu programmas nevienlīdzības mazināšanai. ASV nodokļu sistēma pēc starptautiskajiem standartiem ir pat neparasti progresīva. Ketijas Džo Mārtinas un Aleksandra Hertela-Fernandeza notiekošajā pētījumā tiek apgalvots, ka šī neparastā sakritība nav nekāda nejaušība.

Ziemeļeiropas valstis, kas guvušas vislielākos panākumus ekonomiskās nevienlīdzības mazināšanā, nefinansē savas valdības ar bagāto nosūcošajiem progresīvajiem nodokļiem. Tā vietā tajās ir plašāk vērsti nodokļi, kas aicina visus darbiniekus sniegt artavu savas dāsnās labklājības valsts veidošanā. Valstis ar ļoti progresīviem nodokļiem, kas neproporcionāli daudz vēršas pret bagātajiem, piemēram, ASV, t.s. labklājības valstu vidū parasti ir arī vienas no nabadzīgakajām.

NODOKĻU SISTĒMA NECĪNĀS PRET NEVIENLĪDZĪBU VIEN PĀRDALOT LĪDZEKĻUS

Apakšā redzamā diagramma to skaidri apliecina, parādot, ka jo progresīvāki ir valsts nodokļi, jo mazāk tā dara nevienlīdzības mazināšanā.

Oriģināls: https://cdn1.vox-cdn.com/thumbor/NLixs4CjV-ePBy3HZG7RNuWxA1Y=/800x0/filters:no_upscale()/cdn0.vox-cdn.com/uploads/chorus_asset/file/2335824/OECD_Tax-Redistribution__Short_Axis_Labels_.0.jpg

Šajā diagrammā līdzekļu pārdale attēlota kā tirgus Džini koeficienta procentuāls samazinājums, kas ir noderīgs nevienlīdzības rādītājs. Mājsaimniecību nodokļa progresīvumu nosaka tas, cik ļoti (vairāk vai mazāk) nodokļu slogs gulstas uz turīgākajām mājsaimniecībām, salīdzinājumā ar vidusšķiras vai zemākās šķiras mājsaimniecībām. Abi rādītāji ņemti no ESAO.

Tam, kādēļ valdības valstīs ar ļoti progresīviem nodokļiem cīņai pret nevienlīdzību galu galā tērē mazāk, ir iemesls. Šie nodokļi ienes salīdzinoši nelielus ienākumus gan ekonomisku, gan politisku iemeslu dēļ. Piemēram, ļoti progresīvie nodokļi ASV ir izraisījuši spēcīgu pretestību no ekonomiski varenās elites, mudinot daudz pelnošajiem cilvēkiem un uzņēmumiem meklēt veidus, kā apiet šo nodokļu maksāšanu un lobēt nodokļu atvieglojumus.

Ziemeļeiropas valstis ar daudz regresīvākiem nodokļiem sasniedz ļoti augstu darba tirgus vienlīdzību par spīti mazāk progresīvām nodokļu sistēmām, jo tās tērē naudu mazāk pelnošo darbinieku prasmju un pelnītspējas uzlabošanai. Valstis ar vismazāko nevienlīdzību ir sapratušas, ka politika, kas attīsta visu darbinieku prasmes un virzās uz pilnīgu nodarbinātību, var paātrināt ekonomisko izaugsmi, vienlaikus arī mazinot nevienlīdzību. Lieli iegulījumi cilvēka kapitālā arī mazina sabiedrības konfliktus par resursu sadalījumu, reizē arī palielinot kopējo „ekonomisko pīrāgu”.

PAĻAUŠANĀS UZ BAGĀTAJIEM, LAI TIE FINANSĒ SABIEDRISKO SEKTORU, NERADĪS GANA LIELUS IENĀKUMUS LIELA MĒROGA INICIATĪVĀM NEVIENLĪDZĪBAS MAZINĀŠANAI.

Arī tādas valstis kā Dānija un Zviedrija pārdala ienākumus, taču tas lielākoties notiek finansējot sociālo vienlīdzību veicinošus sabiedriskos labumus — sabiedrisko veselības aprūpi, izglītību — kas arī sekmē ražīga un veselīga darbaspēka veidošanos. Lai arī šīs valstis lielāko daļu ienākumu gūst salīdzinoši regresīvākā veidā, tās izmanto šo peļņu sociālo pabalstu finansēšanai, uzlabojot gan zemākās šķiras iedzīvotāju dzīves standartus, gan ražotspēju. Pretstatā, valstis ar visprogresīvākajām nodokļu sistēmām, piemēram, ASV, lielāko daļu ienākumu gūst, iekasējot naudu no bagātajiem un viņu kapitāla, un galu galā maz iegulda arodapmācībā un citos sabiedriskajos labumos, kas mazina nevienlīdzību.

Mācība ASV ir, ka paļaušanās uz bagātākajiem pilsoņiem un korporācijām, lai tās finansē sabiedrisko sektoru, neradīs vajadzīgos ienākumus liela mēroga nevienlīdzības mazināšanas iniciatīvām. Līdzekļu pārdales nostādīšana par nodokļu politikas galveno principu ir nevajadzīgi šķeļoša, noved pie mazākiem vispārējiem valdības ienākumiem un tādējādi neizmanto tās priekšrocības, ko var sniegt lielāki ienākumi, ja tie gudri ieguldīti visu iedzīvotāju panākumu veicināšanā. Šajā ziņā demokrāti, kas apsolījuši nepaaugstināt nodokļus tiem cilvēkiem, kas gadā pelna mazāk par 250,000 ASV dolāru, ir nedaudz labāki par republikāņiem, kuri sola vispār neieviest nekādus jaunus nodokļus.

Nodokļu sistēma necīnās ar nevienlīdzību vien pārdalot līdzekļus, bet gan radot pietiekami lielus ienākumus, ar ko finansēt programmas un labumus, kas palīdz vidusķirai, strādnieku šķirai un nabadzīgajiem cilvēkiem iesaistīties ekonomikā un gūt tajā panākumus. Lai arī no lielāko pelnītāju aplikšanas ar nodokļiem sanāk laba kreiso retorika, paļaujoties uz šādiem nodokļiem, nav iespējams apmaksāt visus rēķinus.

Raksta autors: Cathie Jo Martin, Alexander Hertel-Fernandez
Raksts publicēts Vox
Tulkotājs: Kristaps Kadiķis

One clap, two clap, three clap, forty?

By clapping more or less, you can signal to us which stories really stand out.