TĀ KATRAM LIEKAS, TĀ KATRAM ŠĶIET
Man reizēm negribās neko
Savākt prieka druskas, aizdoties prom.
Skriešana tur, skriešana tur — ikdiena, puis
Man i mans darbs, man i manas mājas — piesiets, puis
Rītos nedzirdu vairs modinātāju
Naktī varbūtības domas pārklāj
Blakus ēkā šķiet pie loga kāds stāv
Blakus ēkā šķiet kāds domā tāpat
Šī sabiedrība pilna vientulības
Normas mērs ir jau pārsniegts — papildus plūdiem lietus lija.
It kā caurspīdīga, bieza siena
Mūs būt’ sadalījusi, bet kopā satur lietišķība
Zinu to labi, ka kopumā ņemot, šī triviāla tēma
Pazūdu tīklos kā mušas un taureņi, bet ne jau tas notiek te zirnekļu dēļ
Stāvot Tev blakus, neesmu blakus. Fasādes saturu lidina vējš –
Radies man galvā kā iztēles pērle, varbūt pie vainas i digitāla ēra,
Kas iesūkusies ādā manā tā kā inficēta ērce.
Tā katram liekas, tā katram šķiet
“Es esmu ļoti atšķirīgs”
Tā katram liekas, tā katram šķiet
Paiet nemaņā dienas –
Domāju, domāju, domāju līdz atkal pārņem mani miegs.
Pavisam jaunā gaismā parādās lietas,
Kas man nezinot ir bijušas man blakus kā
Spiegs. Mani mīt
Gan slepkavas, gan dievišķas būtnes — kaut kas no visa
Gan, gan, gan, gan, gan, gan, gan, gan, gan, gan, lai izprastu citus
Hah..
“Es tā nu noteikti nedarītu”
Tas labi. Ļoti labi, bet, kad nāk sāpes, tad redzi, ka esi tāds pats
Redzēju nelieti, stāvot man pretī, man palika pretīgi
Pagāja nedēļa, redzēju nelieti — tagad jau sevī
Dzīve tā kā kinofilma, kur skaistums un posts
Tik pat labi varēja būt mainītas lomas
Tā katram liekas, tā katram šķiet
“Es esmu ļoti atšķirīgs”
Tā katram liekas, tā katram šķiet
