Kāpēc es esmu par volejbolu? Māra Putāna skats

Mazs puika būdams, bieži apmeklēju leģendāro Rīgas Sporta pili, lai klātienē vērotu izcilā volejbola kluba “Radiotehniķis” spēli. Atmiņā spilgti palikuši iespaidi, redzot tikai rokas stiepiena attālumā tādus augstākās klases volejbola bumbas lielmeistarus, kā Raimonds Vilde, Pāvels Seļivanovs, Boriss Kolčins un citus. Tie ir un paliks neaizmirstami mirkļi!

Nenoliedzami, mazā zēna prātā iegūlušies iespaidi klusībā loloja cerību — būt tādam pašam, kā šie izcilie meistari. Noteikti tiekties uz to!

Lielie sapņi tika loloti ar maziem soļiem, nepamanot vai nepievēršot uzmanību tādiem nebūtiskiem sīkumiem, kā sporta zāļu tehniskais stāvoklis, ne tik plašā kvalitatīvu volejbola bumbu pieejamība, kā arī, protams, ekipējuma kvalitāte, kas kā diena pret nakti atšķiras no mūsdienu plašā klāsta — ASICS, MIZUNO u.c.

Tie visi bija sīkumi, jo gan es, gan, domājams, daudzi citi mani vienaudži dzīvoja ar vienu mērķi — iemācīties šo skaisto spēli. Bezgalīgos treniņos apgūt katru spēles tehnisko niansi, lai kā komanda-viens veselums būtu labāki par citiem.

Mīlestība pret volejbolu neaprobežojās tikai ar regulāru treniņu apmeklējumu noteiktā laikā un vietā. Katrs rīts un diena bija kā sagatavošanās treniņam. Paspēt uz 10 minūtēm ar pārējiem puikām uzsist futbola bumbu, iemest volejbola bumbu basketbola grozā vai vienkārši vienam pašam esot savā istabā, neizlaist no rokām pašu dārgāko — volejbola bumbu, neskatoties, vai uz tās būtu rakstīts GALA vai vienkārši — Волейбольный мяч. Un ar nepacietību gaidīt katru nākamo treniņu.

Lai arī neesmu sasniedzis savus bērnības sapņus un neesmu kļuvis par lielmeistaru, tomēr volejbols vienmēr man paliks kā kaut kas īpašs un nekad neatstās vienaldzīgu!

Teju 22 gadus atpakaļ Latvijas pieaugošo izlase startēja Eiropas čempionāta finālturnīrā. Kopš tā laika sapņi par augstākās raudzes sacensībām, dažkārt tuvāk, dažkārt tālāk, bet ir palikuši tikai kā sapņi.

Nenoliedzami, ka gan Eiropas čempionāta un/vai Pasaules čempionāta norise ar mūsu valstsvienības dalību būtu ne tikai skaļa un pozitīva reklāma atgādinot par Latviju, bet tas būtu nenovērtējams stimuls jaunajiem puikām izvēlēties trenēties volejbolā. Šobrīd, vērtējot objektīvi un neitrāli, daudzi citi sporta veidi ir spēruši platu soli priekšā volejbolam, atstājot to tikai lielu fanātiķu un entuziastu pārziņā.

Bet tādu fanātiķu paliek aizvien mazāk un mazāk. Ko vien apbrīnas vērta ir treneru Genādija Samoilova un Aigara Birzuļa nenogurstošā enerģija pludmales volejbola attīstībā, ko pierāda galvu reibinoši sasniegumi Olimpiskajās spēlēs un Pasaules kausos.

Nešaubos, ka ir vēl daudzi citi profesionāļi, kuri ir gatavi ziedot savu laiku un pieredzi, lai nodotu Latvijas volejbola bumbas noslēpumus jaunajām paaudzēm.

Taču ar vienu vēlmi ir par maz. Nepieciešama pārdomāta un aktīva rīcība no volejbola saimniecības vadītāju puses.

Sakārtota infrastruktūra — sporta zāļu pieejamība visā Latvijā. Domāju, ka ir stipri par maz koncentrēt atsevišķus volejbola centrus noteiktās pilsētās — Daugavpils, Kuldīga, Murjāņi, protams, Rīga. Būtiski, lai katrā pagastā ienāk volejbols un aizrauj gan zēnus, gan meitenes.

Pārdomāta profesionālu treneru atlase un apmācības, mūsdienīga infrastruktūra, dažādu sacensību organizēšana.

Vienmēr paliekot ar sirdi volejbolā, es ļoti vēlētos, lai šī skaistā spēle aizvieto planšetdatorus un mobilos tālruņus, ļaujot katram zēnam un meitenei sajust to īpašo, tikai volejbolam piemītošo garšu!

Volejbola entuziasts

Māris Putāns