Halucinācija

Un kādā apgērbā ir tava halucinācija?
Šeit katram viņa sava, katrs palutināsim.

Reiz biju saticies, krustcelēs ar nāvi.
iesitu tai ar savu dūri, tā lūk tiku pāri.
Vēlāk manīju, ka man prātā mita tēli izdomāti.
Neviens nedarīj’ pāri.
Paša izdomāta sāpe.

Reiz man nomodā esot, parādījās sapnis.
Tas sacīja, mītu smadzenēs, kā pieredze un atmiņas.
“Vai tas ir viss?” pārjautāju, jo vēlējos pacelt latiņu.
Atbilde neatskanēja, laikam sabaidīju apziņu.

Vienreiz pat acīm manīju it kā gudru filosofu,
Daži ļaudis sauca par guru, daži par mizantropu.
Lasīj viņš patiesības rindā, kā no kataloga.
nospriedām demagogu mēs par mūsu pedagogu.

Pēc tam lūdzām nemanot, to
Ka atbalstījām nelabo.
Dot spēku prom
Ņēma nost.No svētavotiem dēmonos.

Kost viņi visi māk,
aiz rociņas vizināt
Vainot citus nīcināt
aizdomas noslīcināt.

Un kādā apgērbā ir tava halucinācija?
Šeit katram viņa sava, katrs palutināsim

Mums uz acīm savas brilles,
citam būda Šķiet kā villa
Dažus cepī lūpi dillas,
citi vāra sūdus papilnam.

Dažus ved prieks vai ilgas,
citi nepabeidz zilbes,
Daži nekustās bez vilkmes.
Un citi uzdur tos uz ilkņa.

Ir ļaudis, kas uzskata citus par aitām.
citi baidās.
Un pavidu gadās aizstāvji.
Kas gan var būt skaistāks.

Kad mūsu domas taisās,
Un kā dūjas metas gaisā.
Līdz debesis saplaisā.
mūsu acu skatus aizklāj.

Diez ko šī rīcība aizstāj.
Ka es šai brīdī klaigāju.
Pie mikrofona.
Bet viss top skaidrs, kad izproti mikrofloru.

One clap, two clap, three clap, forty?

By clapping more or less, you can signal to us which stories really stand out.