Pirmā vēstule no Rietumkrasta

15.09.2017. kaut kur virs Atlantijas okeāna

Rit reisa Frankfurte-Sietla septītā stunda. Man blakus jau septīto stundu plosās trīsgadīgs zēns un piecgadīga meitene. Viņi, šķiet, izmēģina sēdekļa jogu, ik pa laikam sakaujas, iebļaujas, ieraudas, taču vismīļākā rotaļlieta zēnam ir galdiņa atvēršana un aizvēršana vai sišana ar kāju pa to. Spēju tikai apbrīnot priekšā sēdošā pasažiera pitona mieru. Bērnu mamma snauduļo, domā savas domas un laikam pie bērnu izdarībām ir sen pieradusi.

Cenšoties īstenot šīs Amerikas avantūras apņemšanos kļūt iecietīgākai un savaldīgākai, trenēju arī savu “ pitonu”. Strādājot, domājot labas domas, cerot uz Stilnox iedarbību, klausoties klasisko mūziku un, jā, atzīšos, ik pa laikam uzmetot arī pārmetošu un nosodošu skatienu. Tā teikt, no savas kobras nekur neaizbēgsi.

Klasiskā mūzika nedaudz palīdz un sāku nedaudz snauduļot, kad no blakus rindas dzirdu skaļus “kinder, kinder”. Pagriežos pa kreisi un redzu vāciešu pāri, kas skatās uz mani un kaut ko saka par kinderiem. Domādama, ka viņi savā vācu laipnībā man izsaka līdzjūtību, pateicīgi pasmaidu un zīmīgi pakratu galvu. Tomēr drošībai saku, ka vāciski nesaprotu. “Are these your children?” seko neslēpti dusmīgs un pārmetošs vācietes jautājums. “Nē,” mulsi nosaku es un, jā, neslēpšu, klusībā pie sevis teikumu turpinu. Tad viņi abi pasauc apkalpes pārstāvi, pasūdzas un tiek pie ausu aizbāžņiem. Es turpinu trenēt pitonu.

Vienmēr līdzi ceļojumā

Laikam Sokrāts savulaik teica, ka mēs vienmēr ceļojumā ņemam līdzi sevi, proti, no sevis nekur un nekad neaizbēgsi. Tādā ziņā neesmu izņēmums — veiklība ir mans otrais vārds (nooot) arī šeit. Jau pirmajā dienā pēc ierašanās “kausējamajā podā”, kāpjot ārā no mašīnas, uz līdzenas vietas norauju uz acīm, sasitot kāju un roku (fū, galvenais, ka telefons vesels!), bet dažas nedēļas vēlāk, ar abām kreisajām rokām operējot lietussarga aizvēršanu, runājot pa tālruni, ejot pa parku un drudžaini domājot, nokrīt telefons — aizsargstikls vesels par veselāku, taču displejs un mātesplate sasisti un pagalam.

Tāpat arī šeit turpinu vāveres riteni sev ierastajā veidā — visu laiku vieglā skrējienā, lai visu pagūtu. Gluži kā mājās. Nekur nav zudusi arī arahnofobija un, kā par nelaimi, zirnekļu te ir daudz. Kad guļamistabā ieraugu vienu riktīgu milzeni un nav nedz mammas, nedz Jāņa, ko pasaukt, turklāt arī dzīvokļa biedrenei šis eksemplārs nav pa spēkam un izturībai (galu galā ne viņas istaba, ne viņas druva), atceros, ka šai avantūrai bija vēl kāda cita apņemšanās, proti, komforta zonas paplašināšana, un, adrenalīnam plosoties, ar lielas krūkas un papīra palīdzību to izdaru. Uff. Jauns līmenis.

25.10.2017. jeb gandrīz sešas nedēļas vēlāk kaut kur virs Amerikas plašumiem

Lidojums uz Čikāgu, lai piedalītos Spotlight Latvia konferencē ļauj no malas jeb putna lidojuma apskatīties uz pirmajām sešām nedēļām šeit.

Esmu iepazinusies ar fantastiskiem cilvēkiem, satikusi vietējos latviešus, runājusi čehiski ar vjetnamieti no Prāgas, klātienē klausījusies Gidona Krēmera vijoļspēli Sietlas filharmonijā, bijusi latviešu baznīcā, redzējusi Valmieras teātra viesizrādi, apmeklējusi Bavārijas ciematiņu Vašingtonas štata kalnu vidū, iepazinusi visu veidu vietējos veikalus un iepirkšanās kultūru, atradusi lieliskus tirdziņus, kājām izstaigājusi vairākas Sietlas apkaimes (starp citu, vidējais noieto kilometru skaits dienā ir 8, bet kāpņu posmu skaits — 23), izpētījusi vienu no vecākajām un skaistākajām kapsētām Lake View Cemetery (tie, kuriem patīk vecas kapsētas, mani sapratīs; bonuss arī Brūsa un Brendona Lī faniem), izstaigājusi skaistus parkus un vairāku ezeru promenādes (un Sietla, patiesi, ir ezeru zeme), atradusi visbrīnišķīgāko grāmatnīcu (The Elliot Bay Bookstore) un vecāko kafejnīcu Sietlā (Café Allegro), diezgan labi orientējos Universitātes pilsētiņā jeb campus (mana personīgā Cūkkārpa uz gadu) un tās izcilajā bibliotēkā (ar neticami lielu grāmatu krājumu latviešu valodā), pagaršojusi gardu kafiju, jaunus ēdienus un neticami gardu šokolādi, izbaudījusi pasakainos kalnu skatus un vairākkārt salijusi slavenajā Sietlas lietū (un te līst praktiski vienmēr), atradusi poļu veikaliņu un leišu griķus (kas garšo pēc griķiem), izbraukusi pirmajā īsajā testa braucienā pa Sietlas ielām ar automātisko ātrumkārbu, kā arī pieteikusies Sietlas Rock’n’Roll pusmaratonam, pilnveidojusi savas atkritumu šķirošanas iemaņas un iesaistījusies Ugly Fruit kustībā un, protams, piedzīvojusi kultūršoku (par to nesen bija lielisks Satori raksts http://www.satori.lv/article/vestule-no-vacijas).

Un tas viss ir tiešām daudz, ņemot vērā, cik daudz laika aizņēma birokrātijas gaiteņu izstaigāšana un papīru sakārtošana. Reģistrācija, bankas konts, nodokļi, veselības apdrošināšana, atkal nodokļi, sociālais numurs, izziņa no darbavietas, mēnešbiļete, atkal apdrošināšana, atkal nodokļi. Kolēģi fakultātē ir ļoti izpalīdzīgi un atsaucīgi (jo īpaši mans sargeņģelis — lietuviešu valodas vieslektore Egle), taču ne vienmēr sniegtā informācija ir pilnīga un visam jāizburas un jāsaprot pašai, un pašai vien jāizstaigā kilometru kilometri, lai visu izdarītu.

Pa šo laiku esmu arī jau nomainījusi divas dzīvesvietas. Pirmajā bija atsaucīga saimniece, kājām ejams attālums līdz Universitātei un laba cena (500 USD par istabu), taču tas viss komplektā ar pamatīgu aukstumu un mitrumu, un man, cilvēkam, kuram pūš pat no rozetes, tur bija ļoti grūti. Otrā dzīvesvieta, ko atradām kopā ar somu valodas vieslektori Ilonu, kā vēlāk izrādījās, bija īsts džekpots. Dārga, bet funkcionāla, neglīta, bet silta. Gandrīz puspagrabā, toties lieliskajā Capitol Hill rajonā. Iespējams, ar pelējumu, taču ar izcilu duškabīni. Un tas viss tikai par 2200 USD uz abām. Baidos pat domāt, ko es varētu noīrēt par šādu summu Rīgā un vēl vairāk baidos rēķināt, cik procentu no algas tas veido. Nekustamā īpašuma tirgus cenas ir kosmosā, un tas viss Amazon, Microsoft un citu tech smagsvaru dēļ. Vecās labās pieprasījuma un piedāvājuma “šķēres”. Žēl tikai, ka pedagogu algas šeit nav Amazon līmenī.

Tomēr ir patīkami būt labā rajonā, siltumā, pietiekami ērtā vidē un 30 minūšu attālumā no Universitātes. Patīkamās sajūtas un ērtums beidzās brīdī, kad savā gultā atradu aizdomīgus kukaiņus. Sākumā neticēju, domāju, ka vienkārši ieceļotāji no apzaļumotās terases, līdz kādu nakti veicu izpēti — bruņojusies ar Google attēliem un Vikipēdijas aprakstiem, secināju, ka ir noticis visļaunākais — blaktis. Blaktis, Karl. Par 2200 USD mēnesī. Modernā ASV pilsētā. 2017. gadā. Ne lētā Indijas hostelī. Patīkamo sajūtu vietā atnāk jaunas izjūtas — paranoja, un jauns skapja veids — kārtīgi aizsieti balti plastikāta maisi. Čali no profesionālā kukaiņu iznīcināšanas dienesta redzu biežāk nekā savus draugus. Savukārt dzīvokļa meklējumi un apskate aizņem visu (jau tā trūcīgo) brīvo laiku.

Mums ir jāizvācas līdz 30.10., bet šobrīd, debesīs virs ASV plašumiem vēl nezinu, kur dzīvošu 31.12. Kā nesen vēstīja Yogi tējas maisiņa viedā etiķete: “Let things come to you.”

Vai es minēju, ka papildus iepriekš minētajam strādāju pilnas slodzes darbu Vašingtonas Universitātē? Jā, katru dienu (5 reizes nedēļā) jau 8.30 sākas latviešu valodas nodarbības, kurām jāgatavojas un kurās jābūt smaidīgai, zinošai, atraktīvai, iesaistošai utt. Papildus pāris kontaktstundām dienā ir vēl individuālās nodarbības, gatavošanās laiks un dažādi pasākumi. Studenti ir brīnišķīgi — zinātkāri, zinoši, enerģiski, pozitīvi un ļoti iedvesmojoši. Turklāt lielākā daļa no viņiem ir amerikāņi, kuri mācās latviešu valodu, jo viņus interesē Baltijas valodas, reģions, kultūra un literatūra. Studentu nav daudz, taču tas nav tikai Baltijas valodu programmas izaicinājums — svešvalodu mācīšanās šeit vispār nav populāra nodarbe un aizraušanās.

Pie mums jau ir viesojušies interesanti ciemiņi no Latvijas — Deju svētku virsvadītājs Jānis Purviņš, mākslinieks Rihards Vītols (noteikti izpēti viņa neparasto dzeņu projektu: http://rihards.mplab.lv/woodpecker.html), un tas ir tikai sākums. Ja arī Tu plāno būt Rietumkrastā vai zini kādu, kuram būtu interese tikties ar mani un studentiem, raksti!

Profesors ar iepirkumu ratiņiem

Sietla nav visdrošākā pilsēta ASV, un diennakts tumšajā laikā nevajadzētu īpaši vazāties apkārt. Ikdienā var satikt daudz un dažādu putnu apsēstus cilvēkus, taču vispamanāmākie ir bezpajumtnieki. Ja šķiet, ka tā ir liela problēma Latvijā, te to var redzēt vēl plašākos apjomos. Kapitālisms, sociālā un veselības aprūpes sistēma ir nežēlīga, un to var spilgti redzēt ielās. Taču ne tikai ielās, bet arī Universitātes pilsētiņas telpās. Pēc lekciju beigām tā kļūst tukša un, ja labi pacenšas, var tikt kādā ēkā pirms vakara slēgšanas un iekārtoties vienā no daudzajām klasēm.

Vienā no pirmajiem agrajiem rītiem satiku, kā man toreiz, likās profesoru, ar kuru draudzīgi parunājām par laikapstākļiem, un tikai vēlāk, apspriežot to ar Egli, sapratu, ka profesors noteikti nestaigātu pa Universitāti ar lielveikala ratiņiem un tik daudzām mantām. Savukārt kāds cits profesors — laikam pēc naktsmiera — Egles klasē uz galda bija aizmirsis zeķes un medu, kam nekautrējās atgriezties pakaļ nodarbības vidū.

Nobeiguma vietā. 10 stundas

Desmit stundas šķiet tāds nieks vien, taču šāda laika starpība nozīmē, ka vismīļākos un tuvākos cilvēkus pasaulē virtuāli satieku tikai agri no rīta vai vēlu vakarā. Kad esat nomodā, es guļu, kad pošos uz darbu, Jums sākas vakars. Īsākas un garākas vēstules, WhatsApp zvani un ziņas ir mans dopings šeit, un es ļoti ilgojos. Tādēļ vēl jo mīļākas šķiet manu šejienes draugu, savā ziņā Amerikas vecāku — Intas un Dika –sirsnīgās rūpes un atbalsts.

Turpinājums sekos