Par paralēlajiem darbiem

Dažas domas par paralēlajiem darbiem — plusi un mīnusi, un kā vairāk izmantot plusus, mazināt mīnusus.

Ar paralēlajiem darbiem es domāju vairākus darbu pavedienus, kas ir iesākti jeb atvērti un nav noslēgti. Tie var būt gan atsevišķi uzdevumi (piemēram, produkta specifikācija, produkta mārketinga plāns, atskaite), gan lielāki projekti (piemēram, darbs pie produkta A, pie produkta B).

Sākumā par mīnusiem.

Katrs atvērtais darbs, tāpat kā atvērta datorprogramma, aizņem operatīvo atmiņu. Pat, ja pie uzdevuma netiek aktīvi strādāts, apziņa un zemapziņa fonā turpina to procesēt.

Šī procesēšana izpaužas gan kā jautājumu risināšana fonā (par to vēlāk pie pozitīvās daļas), gan kā stress par to, cik daudz ir sasākts un nav pabeigts. Tas var izpausties dažādi, atkarībā no katra mentālā profila un compartmentalization (nezinu kā īsti iztulkot) spējām. Vienkāršākā variantā — kā īsti nenosakāma fona trauksmīte, sarežģītākā gadījumā — pašpārmetumi, nomāktība, trauksme vai pat panika un depresija.

Ko ar to iesākt? Pirmkārt, izdarīt secinājumu — jo vairāk sasāktu un nepabeigtu pavedienu, jo lielāka slodze mentālajām un emocionālajām sistēmām. No tā izdarīt otru secinājumu — labāk neturēt lielu iesākto pavedienu skaitu. Tātad, pabeigt iesāktos, nesākt jaunus.

Otrkārt, kā to risināt? Ko darīt, ja nevar vienkārši pabeigt vairākus uzdevumus? Mainīt un celt domāšanu. Tas īsti nav šī raksta nolūks, tādēļ tikai īsi pieskarošos divām apakštēmām pie šīs tēmas:

  • Jau pieminētā compartmentalization. Tā ir prasme un spēja gan iztēloties, gan praktiski turēt katru pavedienu savā “atvilktnītē” vai “plauktiņā” un neļaut vienas saturam ietekmēt citu. Par šo tēmu var daudz izlasīt internetā un paņemt labāko. Piemērs.
  • Meditācija un pastaigas. Problēmas risinājums ir ārpus problēmas. Virs tās. Lai paceltos virs mentāla izaicinājuma, atslēga ir meditācijā un pastaigās. Arī par šo var daudz izlasīt citos rakstos, kuru ir ne mazums.

Atsevišķa piezīme par prāta krāmiem. Ar prāta krāmiem es domāju dažādus jautājumus, kas pat īsti nav sākti, bet tomēr paņem noteiktu procesora un operatīvās atmiņas jaudu. Tie ir dažādi dzīves sīkumi, par kuriem visu laiku ar prāta maliņu piedomājam. Piemēram — jānopērk jaunas zeķes, pieliekamajā izdegusi lampiņa, jāpierakstās pie zobārsta, you name it. Es parasti šos visus sapakoju vienā sarakstā, ko ielieku vienā atsevišķā mentālajā atvilktnē un reizi nedēļā to iztīru, pārējā laikā to turu ciet.

Par plusiem.

Tad, kad kaut ko audzējam, mēs rēķināmies ar dabisku procesa norises gaitu un termiņu — iesēta sēkla iziet savu ciklu, kamēr izspraucas asns un no tā izaug augs. Mēs to nevaram paātrināt, bet varam tam tikai palīdzēt.

Tāpat ar vairākiem darbiem.

Piemēram — idejošana. Ja man jāizdomā ideja — risinājums kādam kompleksam jautājumam, tad es nevaru sevi piespiest to izdomāt 5 minūtēs. Labāk, ja man tam ir vairāk laika — dienas, nedēļas vai pat mēneši. Tādēļ šādus uzdevumus parasti risinu paralēli ar citiem. Piemēram, otrdien nodefinēju sev jautājumu, pēc iespējas labāk aprakstu situāciju un izaicinājumu un vairāk par to nedomāju. Ceturtdien pastrādāju pie iespējamiem risinājuma variantiem un atstāju. Pirmdien par to palasu papildus informāciju un pakonsultējos ar cilvēkiem. Trešdien atkal padomāju risinājuma variantus. Paralēli tam visam, daru vairākas citas lietas.

Cits piemērs — pārrunas. Pārrunām ir jārit sava dabiskā gaita. Tās nevajag steidzināt (protams, nevajag arī bez vajadzības vilkt garumā). Tādēļ ir labi, ja, paralēli to norisei, var strādāt pie citiem darbiem un uzdevumiem.

Rezumējot, darbus, iespējams, var sadalīt divās daļās — tie, kuriem ir nepieciešams dabisks nogatavošanās laiks un tie, kuriem tāds nav nepieciešams. Pirmos var un vajag iesākt un darīt paralēli un nesteidzoties. Otros-turēt atvērtus pēc iespējas mazākā skaitā. Sākt un pabeigt (nosacīti) vienā piegājienā. Tas ļaus mazāk noslogot mūsu mentālos un emocionālos resursus un dzīvot mierīgāk. Un kāpēc miers. Tas ir viens no stūrakmeņiem. Bet tā vairs nav šo pārdomu tēma.