Par veselību

Vakar pusdienās ar nozares kolēģi diskutējām, nē, nevis par IT aktualitātēm, bet par jautājumiem, kas, domājams, mums abiem ļāva katram no sava skatupunkta aizdomāties par pasaules lietu būtību. Iespējams, šī diskusija var noderēt vēl kādam, tāpēc īsumā un papildinātu ar dažām domām, kas sekoja pēc tam, pievienoju šeit.

Nosacīti sadalīšu 2 daļās:

1. Par slimību

2. Par patiesību

Par slimību

Pasaulēs redzamajā līmenī viss sastāv no matērijas, kas ir iesaistīta nepārtrauktā procesā (piem., cilvēks — matērija, pieaug, mācās un strādā — process).

Pasaules procesi ir pakārtoti dabas likumiem. Piem., Ņūtona likums — ja objekts stāv uz vietas, tas paliks uz vietas, ja vien uz to nepielietos enerģiju. Vai gravitācija — ja bumbiņu palaiž, tā krīt.

Katrs no likumiem ir viendabīgs — tam nav dažādu nejaušu iespēju. Piemēram, atlaista bumbiņa vienmēr kritīs uz leju, nevis leks augšā. Arī spēļu kauliņam, ko izmet spēlē, ilgtermiņā katra no plaknēm izkritīs vienādu skaitu reižu.

Pasauli var nosacīti sadalīt divās daļās — fiziskā (piem., citrons, koks, māja) un metafiziskā (piem., domas, cerības, uzskati).

Fiziskā realitāte tieši ietekmē metafizisko un otrādi. Piemēram, kavējas transports (fiziska real.) — kļūstam dusmīgi (metafiziska real). Kļūstam dusmīgi (metafiziska) — sāk sāpēt galva (fiziska reakcija).

Likumu viendabība attiecas kā uz fizisko dabu, tā arī uz metafizisko. Tas nozīmē, ka arī metafiziskajā realitātes daļā (domas, cerības, uzskati, jūtas, pieeja lietām, u.c.) eksistē kāda viendabīga likumu kopa.

Taču mēs zinām, ka cilvēkiem atšķiras gan domas, gan uzskati.

Izrietošs secinājums — ja eksistē kāda viendabīga kopa (tāda un ne citādāka), taču visiem cilvēkiem ir atšķirīgi uzskati un citas metafiziskās realitātes, tad visiem cilvēkiem tās ir deviācijas jeb novirzes no normas.

Piemēram, nav loģiski dzīvot tā, ka Andris uzskata, ka atlaista bumbiņa nevis kritīs — bet lidos augšā, bet Ilze — ka atlaista bumbiņa slīdēs sāņus.

Kas ir norma? Norma ir tā pati fizisko un metafizisko likumu kopa. Kā to nosaukt, nav tik svarīgi. Piemēram, nosauksim to par “patiesību”. “Patiesība” — likumu kopa, norma, normalitāte.

Identiski būtu jābūt ar metafiziskajām realitātēm. Bet nav — uzskati, domas, u.c. katram citi, līdz ar to jāizdara pirmais nopietnais loģiskais secinājums, ņemot vērā augšminēto — neviens nedzīvo patiesībā.

Kādas tam var būt sekas?

1. Ja cilvēks tur roku virs degošas plīts (deviācija no fiziskās realitātes) — roka apdeg, ir sāpes, slimība. Tāpat, ja cilvēks ilgstoši uzturēsies slapjās drēbēs ārā -20 grādos — saslims.

Tātad, otrais secinājums — ja cilvēks rīkojas, neievērojot patiesības fizisko daļu — seko fiziska slimība. Ne vienmēr, bet gandrīz vienmēr.

Kāda ir šī slimība? Fiziska — tāda, ko ir iespējams ar fiziskām ārstniecības metodēm diagnosticēt un ārstēt.

2. Mēs secinājām, ka daba ir fiziska un metafiziska, likumi ir kā fiziskajai, tā metafiziskajai daļai. Tātad, turpinot otro secinājumu, jāizdara trešais secinājums — arī metafizisko likumu neievērošanai sekos slimība.

Ja fizisko likumu neievērošanai seko fiziska slimība, tad, loģiski, metafizisko likumu neievērošanai seko metafiziska slimība.

Kas ir metafiziska slimība? Vai, vieglāk jautāt, kāda tā ir? Tā ir tāda, kuru ar fiziskiem paņēmieniem grūti vai pat neiespējami diagnosticēt un ārstēt — mēs spējam diagnosticēt un mazināt tikai slimības ārējās izpausmes, bet ar fiziskiem paņēmieniem nespējam atrast un novērst tās cēloņus.

3. Tātad, trešais un noslēdzošais secinājums — ja cilvēkam ir neizskaidrojama un neizārstējama (tātad, metafiziska) slimība, cilvēkam ir jāmeklē tās metafiziskie cēloņi.

Ja atceramies sākumu, tad metafizisks cēlonis — dzīve un rīcība pretēji patiesībai (ar patiesību saprotam to metafizisko likumu kopu, par ko rakstīts iepriekš).

Ja tiktāl loģikai var piekrist, tad seko galvenais secinājums — lai izārstētos no metafiziskās slimības, ir jāidentificē un jāmaina dzīvē tās situācijas, kas neatbilst patiesībai. Tā sakot, jāpārtrauc turēt roku virs degošas plīts.

Te seko jautājums — kas ir patiesība?

Fizikālo likumu kopas patiesību mums skaidro Ņūtons, Galileo Galilejs, Einšteins un citi.

Kur meklēt metafizisko patiesību? Kā saprast, kas ir patiesība?

Par to jātiekas ar IT nozares kolēģi uz vēl vienām pusdienām un tad sekos diskusijas izklāsts.