Pieredzes dizainu pieredzot

Esmu novērojusi īpatnēju tendenci Latvijas dizainā — esam sākuši saukt labi pazīstamas lietas dažādos jaunvārdos, piedēvējot dizaina jomai teju vai misticisma auru, ko nav iespējams nedz izmērīt, nedz pierādīt, nedz tādējādi arī analizēt. Sevišķi populārs ir kļuvis pieredzes dizains, savukārt, mans nesenākais atklājums ir emociju dizains.

Pieredzes dizains ir atvasinājums no jēdziena “lietotāju pieredzes dizains” (jeb User Experience (UX) design angļu valodā). Vēsturiski ar UX apzīmē dizaina procesu, kura mērķis ir radīt jauna vai uzlabot esoša digitāla produkta lietojamību. “Lietotāja pieredze”, savukārt, ir jēdziens, ko deviņdesmitajos gados definēja Donalds Normans, pasvītrojot lietotāja nozīmi digitālā dizaina izstrādē. Atvasinājums XD (Experience Design) ir mēģinājums UX atsvabināt no digitālās komponentes un izmantot arī ekspozīciju, pakalpojumu un citās dizaina, kā arī mārketinga jomās. Skan forši un aktuāli, bet diez vai tas dizaina lietotājam rada lielāku skaidrību par dizaina pievienoto vērtību.

Pieredzes dizainēšanas aspekts jau labu laiku tiek plaši analizēts arī digitālā dizaina jomā, kur tas vēsturiski ir definēts, jo ir visnotaļ ambiciozi apgalvot, ka dizainējam tieši cilvēka pieredzi, par emocijām nemaz nerunājot. Daudz korektāk būtu sacīt, ka radām produktus vai pakalpojumus, kurus lietojot veidojas pieredze. Vērtību ķēde laikā tad būtu šāda: produkts vai pakalpojums (gan digitāls, gan analogs) > pieredze (kas rodas, izmantojot produktu vai pakalpojumu) > emocijas (kas rodas no pieredzes, izmantojot pakalpojumu vai produktu). Produkts var būt gan savrupi izvērtējama vienība tās visplašākajā nozīmē no mēbeles līdz lietotnei, plakātam vai izstādei, gan produktu vienību kopums, kas darbojas savstarpējā sazobē jeb veic saskarsmes punkta funkciju pakalpojuma ekosistēmā. Pieredze un emocijas ir šo produktu vai pakalpojumu radīts individuāls pārdzīvojums, ko katrā indivīdā “dizainē” tikai un vienīgi viņa nervu sistēma.

Proti, ja kāds mēģina apgalvot, ka dizainētas tiek emocijas vai pieredze, tad, visticamāk, viņš vai viņa mēģina manipulēt ar aktuāliem vārdiem, zem dizaina jēdziena paliekot visu, kā efektivitāti ir grūti izmērīt, pierādīt un tādēļ arī pārdot. Vai arī mēģinot padarīt visiem sen skaidras un saprotamas lietas, mazāk skaidras, toties ļoti aktuālas, aicinot mūs, piemēram, apsēsties uz krēsla un pieredzēt vēl nepiedzīvotu sēdēšanas pieredzi. Bauhaus skolā reiz bija joks, ka iestāsies laiks, kad sēdēsim uz tukša gaisa. Varbūt neesam tālu no modernistu paredzētā?