Alerģija pret vēsturi.

Aizdomājos par vēsturi. Precīzāk — par pašlaik plaši izplatīto vēstures kultu, kura pamata postulāts skan: Tautai, kura nezina savu pagātni, nav nākotnes!
Blaukts! Viens varen manipulatīvs teikumiņš, neko neteiksi!
Pirmkārt, tas manipulē ar cilvēka bailēm no tukušuma, no tā, ka nekā nebūs. Jo ar to saistās nāve. Otrkārt, tas ikvienu padara par “grēkāzi”, jo katrs taču saprot, ka visu vēsturi zināt nav iespējams.. Nevienam. Tātad, katram kaut kādā nākotnē X ir melnie caurumi, tukšumi, nāve, bailes.

Varētu vēl saprast, ja vēstures zināšanu kontekstā sacītu, ka bez pagātnes nav tagadnes. Jo mēs vēsturi lietojam kā spēļmantiņas — palietojam, izmetam un prasām nākošās. Mums nepieciešami tikai tie vēstures fragmenti, kuri noder šodien un tagad. Savas taisnības pierādīšanai, savu kompleksu slēpšanai, savas neizdarības attaisnošanai, utt.
Objektīvā vēsture interesē tikai zinātniekus un arī tad ne pārāk objektīvi. Arī vēstures džungļos katrs atrod to ko meklē, nevis to, kas tur patiešām ir.

Un cilvēks, kuram nav to vēstures spēļmantiņu, kas ir aktuālas vairumam publikas, tiek nodēvēts par neizglītotu, par muļķi un zināmos gadījumos turēts pat par tautas ienaidnieku.
Jo, kā var nezināt!???
Kā tu, mērgli, atļaujies dzīvot kopā ar mums un ŠITO nezināt!?!
Un tādā garā.

Nevienu jau neinteresē, ka cilvēks varbūt ļoti daudz zina par to vēsturi, kura šobrīd nevienu neinteresē. Vai varbūt daudz zina par gluži citas tautas vēsturi. Vai arī, iespējams, viņam vienkārši ir alerģija pret šo jūsu selektīvo vēsturi, pret zināšanām, kas tiek vāktas nevis apziņas paplašināšanai, bet kaut kādu izdomātu, iztēlotu ideju attaisnošanai, uzspiešanai citiem, absalutizēšanai.

Cilvēkam ir tiesības nezināt!
Cilvēkam ir tiesības nevēlēties zināt
Cilvēkam ir tiesības dzīvot TIKAI nākotnē vai TIKAI tagadnē.

One clap, two clap, three clap, forty?

By clapping more or less, you can signal to us which stories really stand out.