As I was looking at him today from a distance, some memories came back to me. I just couldn’t resist myself of glancing at him once in a while at the same time thinking what a miserable creature I was for trying to convince myself that I didn’t want neither us, nor our eyes to meet, that I don’t care about him. I was looking at him and thinking to…

Tik daudz, ko teikt, bet nav vārdu. Es rakstu, jo man ir jādara citi darbi, bet man negribas. Man vispār neko negribas. Tikai gulēt un neko nedarīt. Drīz, cerams, varēšu veselu nedēļu tā arī nodzīvot. Otrdien izlidojam, maršruts Rīga-Antālija. Kaut nu būtu labs laiks.

Es nezinu, vai tā ir pareizi, bet tikko izlēmu — varbūt vienkārši izlikties, ka nekā nav bijis. Izdzēst pēdējo pusotru gadu no savas dzīves? Es taču varētu sevi pārliecināt par to, ka mēs esam svešinieki, izdzēst visu no savas apziņas. Tam nevajadzētu būt tik sarežģīti.

Man nepatīk, ka ir tā, kā ir tagad, bet citādāk nevar. Man nepatīk izlikties, ka es Viņu nepazīstu, ka mums nav bijis nekā kopīga, ka mēs esam svešinieki. Bet citādāk nevar. Mēs nevaram būt draugi, es vismaz tā nevaru. Mūsu runāšana agri vai vēlu noved pie gulēšanas gultā kopā, skatoties viens otram acīs…

Jūtos tā, ka vajag par aizgājušo vasaru uzrakstīt. Uz 2014.gada vasaru tika liktas lielas cerības, jo tā savā ziņā bija mana pēdējā. Pēdējā vasara esot nepilngadīgai, pēdējā vasara mācoties vidusskolā. Nākamvasar būs eksāmeni, tad stāšanās augstskolā, nākamās vasaras nebūs tik garas, būs jāstrādā, un tā…