16.10.2014.

Tik daudz, ko teikt, bet nav vārdu. Es rakstu, jo man ir jādara citi darbi, bet man negribas. Man vispār neko negribas. Tikai gulēt un neko nedarīt. Drīz, cerams, varēšu veselu nedēļu tā arī nodzīvot. Otrdien izlidojam, maršruts Rīga-Antālija. Kaut nu būtu labs laiks.

Es sapņoju par viņu šonakt. Mēs gājām pie manis pa celiņu, rokās sadevušies, un runājām. Viņš stāstīja par to, cik ļoti priecājas, ka mēs atkal esam kopā, ka es viņam piedevu visu, kas noticis. Es pie sevis domāju par to, ka nevaru būt kopā ar viņu, jo vienkārši neticu nevienam viņa vārdam. Pat atceros to baiļu sajūtu sapnī, kad domāju par to, ka drīz viņš atkal mani pametīs. Mēs bijām gandrīz pie manām mājām, kad ieraudzīju savus vecākus un liku viņam iet prom. Viņš pasmaidīja, atvadījās un noskūpstīja mani. Es pamodos ar to skūpstu izgaistam.
Mēs neesam runājuši vairāk kā divus mēnešus. Laiks patiesībā ir paskrējis ātri. Skolā viņš nekad neatrodas man tuvāk par pieciem metriem, vienmēr, kad es esmu tuvumā, viņš aiziet citur. Varēja jau gan izrādīt tik daudz cieņas, lai neizturētos pret mani kā pret spitālīgo. Man viņš pietrūkst, bet katru reizi cenšos aizmākt nostaļģiju uzskaitīdama visu slikto, ko viņš ir nodarījis. Man šķiet, pat vairs neatceros labo. Pagājusī vasara ir pavisam izzudusi no manas atmiņas. Arī šai vasarai pienāks savs laiks.

Starp citu ir pagājuši divi mēneši arī kopš pēdējās reizes, kad devos piedzīvojumos ar pretējo dzimumu. It kā pietrūkst tas viss nedaudz, bet no otras puses nav nemaz tik traki, varbūt būšu izaugusi no tā posma. Gribas dejot, to gan. Iztrakoties kārtīgi, pazaudēt prātu uz vienu nakti. Gribas iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Man tik ļoti gribas ko jaunu. Es pat pamanu, ka man gribas jaunus draugus. Vai vismaz negribas vairs vecos. Nezinu, kāpēc tā ir, bet vienkārši pati jūtu, ka esmu nejaukāka, skarbāka, vienaldzīgāka pret viņiem. Cilvēkiem, kurus pazīstu trīs, pat sešus gadus. Tik daudz kam iziets cauri un tagad mēs katrs augam savā virzienā, kā taisnes, kas reiz krustojušās. Skumji. Tomēr jāatzīst, ka es viņiem vairs neuzticos. Es nespēju piedot S., cik daudzas reizes viņa mani ir atstājusi, lai gan es viņu atbalstīju cauri grūtajiem un vieglajiem laikiem. Es nespēju piedot L. par to video un visu citu, tā ir greizsirdība, zinu. Lai gan I. mani vienmēr ir vākusi un bijusi atbildīga par mani, viņa ir arī viens no tiem cilvēkiem, kas mani tajā pašā laikā ikdienā mīda zemē. A. es nevaru piedot to, ko viņš izdarīja M. Pārējie ir jauki cilvēki, mani draugi, bet viņiem es tiešām neuzticos. K. ir jauka, bet kopš vairs nemācamies vienā klasē, esam attālinājušās, turklāt viņa nekad nesapratīs mani. A. ir smieklīga un uzlabo noskaņojumu, bet vienmēr visiem visu izstāsta un nekad nav nopietna. Vienīgais cilvēks, kuru es tiešām nevēlos pazaudēt, ir M., bet viņa arī visvairāk slīd prom no manis, jo mēs atrodamies katra savā pilsētā un tik reti runājam. Es vairs neticu nevienam noviņiem. Man pat negribas viņus vairs pazīt. Aizbraukt prom un pārraut kontaktus ar visiem. Arī ar ģimeni. Man gribētos dzīvot vienai kādā svešā valstī. Tā būtu pilnīga izkāpšana no komforta zonas, tieši tas, kas man vajadzīgs. Es esmu cilvēks-paradokss, baidos no vientulības, bet vēlos būt viena.

Nu, šis teksts bija pilnīgs domu lidojums, bez jebkāda sakara.

Es joprojām dusmojos uz viņu.

Mani draugi joprojām slīd no manis prom kā smiltis caur pirkstiem.

Man ir apnicis pūlēties ko saglābt.