ieMīlēt sevi

Pirms pāris dienām noskatījos TEDx video par to, ka ideālā persona, ko apprecēt, esi tu pats. Tā pati vecā labā doma par to, ka, lai tevī iemīlētos kāds cits, vispirms ir jāmīl pašam sevi un tā tālāk. Tā varbūt tiešām ir, bet man tas vienmēr ir licies bullshits. Taču video lika man aizdomāties.

Varbūt man tā neveicas tāpēc, ka es (gluži tāpat kā sieviete video) meklēju puišus, ielaižos visādos sakaros un vispār tik izmisīgi vēlos sev kādu blakām, lai aizpildītu kādu tukšumu sevī. Es vīriešos meklēju ielāpu caurumam sevī (es apzinos, cik divdomīgi tas izklausās, bet abējādi tas attiecas uz mani). Domāju, ka tikai esot kopā ar citu es būšu laimīga. Tā patiešām ir. Bet es tur neko nevaru padarīt, es vienkārši nespēju iemīlēt sevi un būt pašpietiekama. Mani nepamet tā pārliecība, ka tad, ja mani mīlēs, es mīlēšu sevi, lai gan es zinu, ka varbūt sākumā tā šķitīs, bet ar laiku tāpat sapratīšu, ka esmu nelaimīga. Daļēji tāpēc arī pajuka manas pirmās un vienīgās attiecības — man ir zems pašvērtējums, tāpēc esmu ļoti greizsirdīga un neuzticos otram cilvēkam, jo visu laiku liekas, ka viņš atradīs labāku un aizies pie viņas, kas izraisa nevajadzīgu drāmu un strīdus. Bet ir jāsaprot, ka pat ja tā notiktu, tas būtu viņa zaudējums, viņa vaina un labi, ka tā notika cuz I dodged a bullet there.
Tā sieviete teica arī, ka vajag sevi mīlēt tagad un tūlīt. Nekādus “Es sevi mīlēšu tad, kad _____ …. Kad notievēšu/kad strādāšu/kad labāk mācīšos/ kad beigšu lamāties un tā tālāk”. Pieķēru sevi pie domas, ka tieši tā es arī daru. Šobrīd esmu apsēsta ar domu, ka vajag skolai sākoties sākt iet uz sporta zāli un trenēties, palikt atlētiskākai, lokanākai, ēst veselīgāk, varbūt pat iet uz solāriju, lai iegūtu zeltaino iedegumu, aiziet pie friziera un nomainīt frizūru, matu krāsu un ko tik vēl ne. Tad es sevi mīlēšu, tad būšu laimīga. Taču tas tā nenotiks, lai cik ļoti arī necenstos to sev iegalvot. Vēl taču mans all time favorite “Mani mīlēs tad, kad ielikšu sev krūtis un uztaisīšu nose job.”

Diemžēl man nav ne jausmas, kā lai iemīlu sevi. Nav tā, ka es ienīstu sevi. Neesmu resna, neesmu ļoti neglīta, neesmu galīgi stulba. Arī, kad biju pavisam citādāka, nemīlēju sevi un biju nelaimīga. Man vienkārši ir vienalga un neturu sevi augstās domās. Tiešām nezinu, kā lai to izmaina. Pagaidām man šķiet, ka sportiskāks dzīvesveids un brīvprātīgo darbs varētu ko izmainīt. Bet saņemties tam ir tik grūti, un patiesībā man galīgi nav gribasspēka un motivācijas ko mainīt. Esmu jau pieradusi ciest, būt viena un depresīva, žēloties. Ļoti gribētos, lai būtu kāds, kas mani piespiestu ko mainīt. Žēl, ka vecāki, šķiet, ir pilnībā aizmirsuši par to, kā man gāja pirms jaunā gada, ka nav man ar galvu tomēr kārtībā viss, ka derētu aiziet pie speciālista vai vismaz kāda, kurš uzklausītu un pateiktu kaut ko motivējošu. Lai gan, manuprāt, man jau sen vajag ko vairāk par motivējošu lekciju, jo tādas esmu atklausījusies uz nebēdu.
Man pat vēl nav 18, bet sūdzos par dzīvi un savām problēmām tā it kā tūlīt jau būs viss. Īstenībā jau nevar zināt, kad tad būs viss. Pirms gada man nebija ne mazākās noajusmas, ka pēc pāris dienām satikšu savu pirmo mīlestību. Dzīve ir neparedzama. Tieši tāpēc vajag ko mainīt un beidzot kļūt laimīgai.

Starp citu, pārlasīju mūsu pēdējo saraksti un nespēju nobrīnīties, cik stulba es tomēr esmu — viņam taču mani vajag tikai un vienīgi seksam! Nekas vairāk kā rotaļļieta un rezerves plāns viņam neesmu. Tāpēc es sajutos ļoti labi, ka atšuvu viņu, žēl tikai, ka neizdarīju to rupjāk, asāk, viņš to ir pelnījis. Sasodītais kretīns. Man žēl to nabaga meiteni, kuru viņš čakarēja, cerams viņai nebija nopietnas jūtas pret viņu izveidojušās. Bet kas to lai zina, varbūt viņš nedabūja no manis un aizskrēja atpakaļ pie viņas. Patiesībā man vienalga, lai tak dzīvo laimīgs. Pēc Jāņu notikumiem sapratu, ka man jābeidz censties viņam kaut ko pierādīt un pārspēt viņa maukošanās rekordus (tāpat tas ir neiespējami), nedrīkst vairs nolaisties tik zemu un jāsāk sevi cienīt. Nevajag skriet pakaļ katrai izdevībai ar kādu pagulēt, jo tāpat viņam esmu tikai gaļas gabals, kuru pat apskaut nav vajadzība. Ugh, nesaprotu, kā ļāvu sev tik tālu palaisties. Viņš mani tik ļoti sabojāja. Varbūt, ja es patiešām sākšu sevi cienīt, tad mani cienīs arī citi cilvēki, un es iepazīšos ar kādu normālu puisi.

Ne gluži pa tēmu, bet vēl aizdomājos par to, ka esmu pārāk nenobriedusi, lai man pēc nedēļas jau paliktu 18. Spēja iegādāties alkoholu un cigaretes, kad vien es vēlos, nav labākais, kas ar mani varētu notikt. Es ja ne nodzeršos, tad nopīpēšos noteikti, kas ir patiešām bēdīgi, bet tiešām nevaru neiedomāties par to, cik jauki tagad būtu uzpīpēt.

Lai nu kā, šobrīd cenšos izdomāt, kā lai sevi iemīl, un atturēties pat no domas jebkad vēl kontaktēties ar Viņu.

Love,
Nyleve.