Netīrās apenes

Šobrīd nav īsti rakstāmais noskaņojums, bet vajag izlikt kaut kur vakardienas notikumus, šodienas domas.

Iekšēji jau zināju, ka nakts beigsies tieši tā, lai kā arī censtos to ieskaidrot citiem, bet sevi tāpat nevarēju apmānīt. Es zinu, ka nemāku turēties viņam pretī. Bija tāda cerība, ka viņš pats neko nedarīs. Patiesībā diezgan liela cerība, paļāvos uz to, bet beidzās viss kā jau mums.
12.jūlijā pulksten 17:30 izbraucu no Rīgas uz Roju kopā ar K. Pēc 2,5 stundām bijām klāt. Kāds laiciņš bija jāpavada vienai kopā ar puišiem, bet bija jautri kā jau parasti. Viens no A. (Mīlīgais) pat teica, ka tik ļoti var redzēt, ka esmu no viņu bara. Lai gan es piebildu, ka patiesībā neesmu, jo īstenībā jau tā arī ir, bet jauki, ka tur, acīmredzot, iederos. Vakars iesākās lēni, tikai ap pusnakti kaut ko iedzērām, pirms tam izgājām ekskursijā pa pilsētu. Turējos pa gabalu no Viņa saprotamu iemeslu dēļ. Dejoju ar Mīlīgo, kamēr Viņš stāvēja malā viens, pīpēja un vēroja mūs (man iekšēja uzvaras sajūta). Bet, kad Viņš teica, ka grib aiziet uzpīpēt, un paņēma mani līdzi, es jau zināju, uz ko tas velk. Viņš mani aizveda pie jūras krasta, vērojām jūru un pīpējām, līdz Viņš aplika man apkārt roku un tad jau viss aizgāja. Viņš tā īsti mani vairs prom nelaida. Dejojām visu nakti, pastaigājāmies gar jūru. Es neko neuzsāku, jebkādi jūtu izrādīšanas veidi nāca vispirms no viņa puses. Kad viņš mani pievilka aiz rokas sev klāt un sāka skūpstīt, es vispirms neatbildēju skūpstiem, bet beigās padevos. Nespēju turēties viņam pretī. Un tā nu līdz puspieciem rītā mēs nodejojām un tad beidzot braucām pie Mīlīgā, kurš noteikti bija ļoti apjucis un nesaprata, kas tad īsti starp mums abiem notiek. Nu, jāsaka, ka es pati to nezinu. Atbraucām, uzcēlām telti un iekārtojāmies cik nu labi varējām. Lai arī cik ļoti man nenāktu miegs, protams, ka uzreiz gulēt negājām. Pēc pāris stundām viņš pamodās, nogrūda mani nost no sevis, pagrieza muguru man un turpināja gulēt. Es, protams, apvainojos un ierāvos telts stūrī, pēc iespējas tālāk no viņa. Vēlāk viņš pamodās, pievilka mani sev klāt un jautāja, kāpēc es esmu tik tālu no viņa. Smieklīgi, jo izrādījās, ka to visu pirms tam viņš pa sapņiem darīja. Kopumā nakts un rīts bija vienkārši brīnišķīgi, gulēt Viņa apskāvienos, ko gan vēl man vajag. Taču, kad izkāpām no telts, šķiet, nakts maģija pazuda. Līdzīgi kā Pelnrušķītei, tikai mana burvestība izzuda līdz ar dienas iestāšanos. Un man princis pakaļ neskrēja. Bijām abi atkal svešinieki. Un, ja iepriekšējā dienā man bija viegli dzīvot ar tādu uztveri, tad pēc visiem nakts notikumiem bija tik sasodīti grūti atkal uzlikt to masku, ka mēs abi esam tikai draugi, pat ne draugi, vienkārši paziņas. Pa dienu aizbraucām nopeldēties brīnišķīgā vietā, tur bija tāds ūdenskritumiņš, pie kura mēs abi palikām divatā. Gaidīju, kad viņš mani noskūpstīs, bet veltīgi. Kad es to izdarīju, viņš pat tā īsti neatbildēja skūpstam. Vispār viņš visu dienu distancējās no manis. Un pat neatvadījās. Jutos pamesta, nožēlojama un totāli izmantota. Atkal jau viņš atnāca, dabūja, ko gribēja, un atstāja mani aiz muguras. Es no kļūdām nemācos, un katru reizi ļauju viņam to darīt ar mani. Es esmu viena no daudzajām viņa rotaļlietām, ar kuru paspēlējas un tad pamet kaut kur. Lai ko arī viņš teica, viņam ir vienalga par mani. Es esmu viņa nožēla, alkohola ietekmē izdarīts nepareizs lēmums.

Kāpēc šai naktij vajadzēja beigties? Kāpēc viņam vajadzēja būt tik vēsam pret mani? Kāpēc es esmu tāda muļķe? Nav ne jausmas.

Love,
Nyleve.