Reitings Vaig?
Lai piedod man volejbola draugi un nozares federācija par analoģiju ar kādas lielveikalu ķēdes iepirkumu maisiņa lūgumu. Tomēr tieši tik elementārs ir reitings, konkrēti pludmales volejbolā Latvijā un Latvijas volejbola federācijas (LVF) nesen publiskotais provizoriskais pludmales volejbola sacensību grafiks to pasvītro.
Visupirms — lai noskaidrotu manu izejas pozīciju — Latvijā vīru konkurencē, kā zinām, ir pusotrs profesionāls volejbola duets, bet dāmu konkurencē tāda vēl nav vispār. Starptautiskā apritē, ne bez menedžmenta rūpīga darba, kas nodrošina finansējumu, brīvi dodas Aleksandrs Samoilovs un Jānis Šmēdiņš. Mārtiņš Pļaviņš, kura milzīgo pašatdevi laukumā redzējuši visi volejbola fani, joprojām cīnās ar “zelta pārinieka” meklējumiem, un lai gan vieta nav vakanta, par Haralda Regžas darbu treniņu laukumos jau klīst “pilsētas leģendas”.
Latvijas neformālais trešais pāris vīru pludmales volejbolā Edgars Točs un Rihards Finsters ir sporta veida entuziasti, kuri strādā algotu darbu, krāj naudu un galarezultātā var atļauties izbraukt uz starptautiskajiem mačiem dažas reizes gadā. Vai viņus saukt par profesionāļiem? Attieksmes vērtējumā — noteikti, bet ne finansiālo iespēju (LVF un cita valsts atbalsta finansējuma aspektā) noteikti nē.
Tādu kā Finstera/Toča duets Latvijā ir vairākums — daudziem potenciāliem pludmales volejbola duetiem vīru konkurencē finansējums ir nulle ar mīnusa zīmi (dažādu iemeslu dēļ, arī neesošas sporta mārketinga izpratnes) un vienīgais pieejamais ir nacionālais līmenis, jeb Latvijas Volejbola federācijas rīkotie mači. Viņi visi ir amatier-profesionāļi — ar entuziastu finansējumu, profesionāļu apņēmību un treniņu iesējam apmēram pa vidu..
Te sākas problēma.
Federācija paredzējusi, ka šogad Latvijas čempionātā vīriem būs jāsacenšas sešas nedēļas nogales un dāmām — četras. Un viss. Latvijas vasara tomēr nav tik īsa kā polārajā lokā, taču raugoties uz LVF kalendāru rodas visai savdabīga izjūta, ka ir gan..
Lūk kāds izskatās šis posmu norises kalendārs, ja uz to palūkojamies mēnešu griezumā no maija līdz septembrim:
Kā redzam — maija un jūnija posmi — trīs nedēļas nogales pēc kārtas, tad jūlijs un, laikā, kad valstī iestājusies astronomiskā vasara, LVF atpūšas.
Nav gan tā, ka pludmales volejbola sacensības rīkotu vienīgi virsvadošā sporta federācija, taču tiek uzskatīts, ka LVF mači ir vienīgie oficiālie. Kā redzams, atkārtoti lūkojoties kalendārā, LVF nespēj pilnvērtīgi un intensīvi darboties vasaras sezonā un izmantot Latvijas vasaru.
Te beidzot nonākam pie “Reitings Vaig”..
Latvijā vasaras sezonā notiek desmitiem pludmales volejbola sacensību, kuras rīko neatkarīgas un dažkārt ar LVF pat nesaistītas organizācijas un domubiedru grupas. Notiek turnīri, kuru rīkošanā iesaistīti gan profesionāli sporta organizatori, gan tie paši LVF turnīros darbojošies (tātad profesionālie, sertificētie un akreditētie) tiesneši. Tādos turnīros kā “Kurzemes pludmale” (agrāk “Latvijas pludmale”), vairākos posmos sacenšas gan vīri, gan dāmas un konkurence nereti nav zemāka par to, kādu sapulcē LVF rīkotie pludmales sacensību posmi. Tieši tas pats sakāms par jauniešu līmeņa turnīriem, kur šogad LVF rīkotajiem līdzās ir krietni daudzskaitlīgāki privāti iniciēti (un pat ar minimālo sponsoru līdzdalību nodrošināti) reģionāli turnīri un pat veselas spēļu sacensību sērijas.
LVF akūti nepieciešams izstrādāt reitingu principus alternatīvo organizatoru mačiem un nodrošināt, lai šis reitings tiktu ņemts vērā visur, jo sevišķi LVF mačos, kuru, kā redzams skaitliski vienkārši nepietiek. Nepietiek, lai ļautu kvalitatīvi “sparinga cīņās” pilnveidot prasmes vīru, dāmu un jauniešu nākamajām cerībām, tiem, kuri 2020.gada olimpiskajā cīņā varētu doties ar Latvijas karogu..
Jāatceras, ka jaunajiem Latvijas pludmales volejbolistiem, praktiski nav iespēju izpausties nozīmīgākajā (iespējams prestižākajā) līmenī— ja pirmajos sacensību posmos jauniešu pāri vēl piedalās, izaicinot sevi cīņās ar pieredzējušākajiem pieaugušo pretiniekiem, tad noslēdzošajos LVF sacensību posmos tradicionāli veidojas “atbirums” — jaunie spēlētāji neredz motivāciju un praktiskas iespējas ielauzties pirmā sešinieka cīņā, jo tur ierasti ir gan labākie Latvijas amatier-profesionāļi, gan retu reizi arī pa kādam Baltijas kaimiņu duetam.
Ja LVF izvirzītu lokālajiem posmiem koeficientu 0.25–0.5 un nodrošinātu to, ka šis koeficients ļauj sākt cīņas federācijas rīkoto posmu pamatturnīrā, laikā starp LVF rīkotajām sacensībām, spēlētājiem būtu iespēja krāt punktus, rastos lielāka intriga, jaunajiem spēlētājiem būtu iespēja gatavoties debijām nākamajā sezonā jau ar zināmu reitinga punktu datubāzi. Federācijas pludmales volejbola komisija var (ja vēlas) izstrādāt vienkāršu kritēriju rangu — atbilstoši laukumu kvalitātei, tiesnešu dalībai, balvu fondam un dalībnieku kopējam reģistrācijas pieteikumu skaitam piešķirt katram no reģionu posmiem savu reitinga koeficientu un darīt to zināmu volejbolistiem un citiem rīkotājiem.
Ideālajā pasaulē — LVF nevajadzētu likt šķēršļus akreditētiem tiesnešiem piedalīties amatieru turnīros, jo tieši tā tiek paaugstināta spēles izpratne un tās kvalitāte visos pludmales volejbola mačos valstī.
Galu galā — arī pašiem LVF pludmales speciālistiem būtu jāatzīst, ka, piemēram, četru posmu vasaras sacensības Latvijā dāmām ir neadekvāts sniegums un tā nav pietiekama motivācija dāmām pat trenēties, kur nu vēl mēģināt piedalīties. Četri sacensību posmi nav interesanti arī nopietniem individuālo pāru sponsoriem — sacensību posmu nepietiekamība ir daļējs iemesls mazo atbalstītāju trūkumam pludmales volejbolā, kurš visādi citādi ir skatāms un populārs sporta veids.
Ja LVF nav atbilstošas kapacitātes — varam veidot reitingu ar volejbola interesentu palīdzību un pirms katrām sacensībām publiskot brīvpieejas sarakstu tīmeklī ar spēlētāju reitingu, balstoties uz viņu sasniegumiem mačos. Bet reitings ir vajadzīgs, tieši tāpat kā, nešaubīgi, nepieciešamas masveidīgākas pludmales volejbola sacensības.
