Par ko mūs apskauž vācieši un holandieši…
Jūlija sākumā Rīgā notika starptautiska konference, veltīta mitrāju aizsardzībai un apsaimniekošanai. Par konferences tematiku LU Bioloģijas fakultātes Botānikas un ekoloģijas katedras vadošā pētniece, Dr.biol. Māra Pakalne stāsta Mārim Zanderam.
Valoda daļēji atspoguļo to, kā mēs uztveram kādas parādības, un, ja spriež pēc latviešu valodas, mitrājus mēs uzlūkojam piesardzīgi. “Iet kā pa purvu”, “slīkšņa” u.c. — tādas negatīvas konotācijas. “Priežu mežs” — cita lieta, kaut kas skaists un vērtīgs. Kā cilvēkiem paskaidro, ka mitrāji, to skaitā purvi, ir kaut kas ļoti vajadzīgs?
Varbūt noder, ja paskatās uz šo tēmu plašāk, no ekosistēmas viedokļa. Purvi ir nepieciešami, lai mums apkārt būtu vēlamais mikroklimats — ja mēs tos nosusinām, mikroklimats kļūst sausāks ar visām no tā izrietošām sekām.
Vienlaicīgi cilvēkiem varbūt vieglāk apjaustu purvu lietderību, ja atgādina par ogām un sēnēm. Mēs daudz strādājam izglītošanas jomā — rīkojam seminārus skolotājiem, esam uzbūvējuši laipas, piemēram, Cenas tīrelī, lai cilvēki var doties un iepazīties. Daudzi cilvēki ārzemēs purvu vērtību jau sen ir sapratuši. Konferences ietvaros mēs bijām Slīterē, un mēs redzējām, ka mūsu kolēģi no Vācijas, Holandes ar lielu interesi izturās pret katru kukainīti, jo viņiem tā visa lielā mērā vairs nav. Un es ļoti negribētu, lai mēs arī nonākam līdzīgā situācijā.
Precizējošs jautājums: vārds “mitrājs” tāds pasvešāks.
Jā, mitrāji ietver ne tikai, piemēram, augstos purvus, kas barības vielas un ūdeni saņem tikai ar nokrišņiem, bet arī minerālvielām bagātus avotus un avotu purvus, kur notiek pastāvīga gruntsūdeņu pieplūde. Mitrāji faktiski ir vietas, kurās pastāvīgi ir ūdens vai tas tajās uzkrājas periodiski, attiecīgi mēs varam runāt par ezeru un upju piekrastēm.
Atgriežoties pie apdraudējumiem — kas ir galvenie mūsdienās? Es varu iedomāties, ka padomju laikā tāds bija nesaudzīga kūdras iegūšana, bet šodien?
Kā piemēru minēšu Melnā ezera purvu, tepat netālu, Mārupes pusē. Tur ir paredzēts paplašināt kūdras ieguvi, kas var nozīmēt arī dabisko purvu biotopu norakšanu. Es saprotu, ka kūdra ir vajadzīga, ka tā ir jāiegūst, bet jāpatur prātā arī tas, ka, piemēram, Vācijas kompānijām viņu valstī tādu iespēju vairs nav un tādēļ arī tās ir šeit. Jā, mūsu Kūdras ražotāju asociācija jau domā arī par atjaunošanas darbiem, bet vēlreiz — nevajadzētu iznīcināt dabīgus purvus. Ja purvs ir jau norakts, tur vairs neko nevar darīt, tad, labi, izmantosim šo kūdru tautsaimniecībā, bet neķersimies klāt dabiskajiem. Pieminētais Melnā ezera purvs savā ziņā ir neliela saglabājusies daļa no lielāka, Cenas tīrelis savulaik bija tūkstošiem hektāru liels, tagad tur ir privātmājas, ciemati, šie procesi notiek, bet cilvēki maz apzinās, ka purvu norakšana maina hidroloģisko situāciju. Un tad akās pazūd ūdens utt. Ir bijuši gadījumi, kad purva nosusināšana rada lielas problēmas tuvējiem ezeriem. Ir pētījumi, ka purva nosusināšana var radīt ietekmi daudzu kilometru attālumā. Ekosistēmas taču ir saistītas. Ja nosusina mežu, var pazust avoti un avotainie purvi.
Lasīju LU izdevuma “Akadēmiskā dzīve” aizvadītā gada numurā jūsu un kolēģu publikāciju par purviem, un man kā nespeciālistam radās iespaids, ka — ja purvu gadījumā, atvainojos par izteicienu, kaut ko sačakarē, tad ir gandrīz neiespējami iepriekšējo stāvokli atjaunot.
Jā, atjaunot to, kas ir bijis, nevar. Ir gadījumi, piemēram, Ķemeru tīrelī, kad, paceļot nedaudz ūdens līmeni (uzbūvējot kūdras aizsprostus), var padarīt vidi mitrāku un atgūt kādus purva augus. Bet atgūt ekosistēmu kā tādu nav iespējams. Piemēram augstie (sūnu) purvi pamatā veidojās atlantiskā klimata perioda laikā, pirms 6000–5000 gadiem, kad bija cits klimats, piemēram, siltāks. Tagad ir citi apstākļi un attiecīgi citi ietekmējošie faktori. Mums bija projekts kopā ar Vācijas Purvu draugu biedrību, un vācu kolēģi pauda, ka viņi jau trīsdesmit gadus cenšas kūdras laukos kaut ko dabūt atpakaļ, bet ka tas nav iespējams.
Es gribētu saprast jūsu darba purvu saglabāšanā, kā mūsdienās smalki saka, institucionālo pusi. Tātad zinātnieki izsaka savu viedokli, kas notiek tālāk?
Uzreiz jāsaka, ka šis process ir diezgan sarežģīts. Lai purva ekosistēmā varētu kaut ko nopietnu darīt, mēs veicam gadu, pusotru ilgu izpētes darbu, izveidojam plānu, tehniskos projektus, hidroloģiski modelējam iespējamos efektus, piemēram, ūdens līmeņa pacelšanai utt., un šajā procesā patiesībā piedalās ļoti daudzi eksperti. Dabas aizsardzības plānam ir uzraudzības grupa, plānu saskaņa ar Dabas aizsardzības ministriju, saskaņo ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju.
Un politisko lēmumu pieņēmēji jūs saprot, vai arī ir jācīnās ar pārliecināšanu, ka tas viss ir vispār vajadzīgs?
Principā saprot. Piemēram, Ziemeļu purvi ir starptautiskas nozīmes aizsargājamas teritorijas, un valsts ir uzņēmusies noteiktas saistības šajā sakarībā. Piemēram, ka biotopu situācija nepasliktināsies. Respektīvi, mēs ar saviem projektiem faktiski īstenojam saistības, kuras valsts ir uzņēmusies.
Mazliet bērnišķīgs jautājums — un par ko jūs runājat šādās konferencēs līdzīgi nesen notikušajai?
Konkrētajā konferencē Rīgā bija vairāk kā 80 zinātnieki no 13 valstīm. Viens virziens ir ziņojumu formā iepazīstināt ar to, kādi vispār šajā jomā pētījumi notiek. Un tie ir ļoti dažādi — sākot no putniem, zivīm un kukaiņiem, beidzot ar siltumnīcas efektu gāzēm, respektīvi, purvu un klimata izmaiņu saistību. Otro virzienu mēs varētu saukt kā praktisko daļu — devāmies uz jau pieminēto Melnā ezera purvu, parādījām, ka mums ir tiešām ļoti labi rezultāti ūdens līmeņa saglabāšanā, diemžēl pamanījām arī to, ka kāds šos aizsprostus jauc, bijām spiesti informēt “Vides SOS”. Tad braucām uz Sudas — Zviedru purvu, lai, kā saka, uz vietas stāstītu par ģeoloģiju (kolēģe no LU, Laimdota Kalniņa), kolēģis Oļgerts Aleksāns stāstīja par hidroloģiju, rādīja aparatūru, kādu lietojam, Līga Strazdiņa stāstīja par veģetāciju, biotopiem, īsi sakot, spriežot pēc ārzemju kolēģu atsauksmēm jau pēc konferences, viņiem bijis ļoti interesanti.
Ja runājam par ārvalstu ekspertiem un viņu ziņojumiem — purvi jau nav tikai Latvijā un Eiropā, vai ne? Vai varat, lūdzu, nespeciālistam kaut kā raksturot kopīgo vai atšķirīgo?
Esmu bijusi, piemēram, Dienvidāfrikā, un tur ir mitrāji, es negribētu te lietot vārdu “purvi” (iesmejas), un tur tā nav kūdra, vairāk tādas kā dūņas, un tas arī saprotami, jo augi atšķiras. Savukārt tas, kas mums ir kopīgs, un ko mēs tagad Slīteres pusē Latvijā pētām, — ir tāds starpkāpu ieplakas. Tikai mums tādas veidojušās, noapaļoti runājot, pirms 4000 gadiem, savukārt viņiem pirms 40 000 gadiem. Pēc būtības mums ir zāļu purvu veģetācija, un arī tur tāda ir, tikai to sastāvs atšķiras. Esmu bijusi Kanādā, kur arī ir augstie purvi, bet tur aug lapegles, ko, kā saprotat, Latvijā purvā neredzēsiet. Ja ņem šo augsto purvu tipu, tad līdzīgā ir daudz — tie paši sfagni, tie paši kukaiņēdēji augi — bet, protams, ir reģionālās īpatnības. Mums ir Engures pusē noteikts purvu paveids, un tur augu grupas, tā teikt, nāk no Alpiem — atceļošanas un spēj pastāvēt arī šeit, zemienēs.
Pieminējāt, ka konferencē runāts par klimata izmaiņām. Diezgan bieži var lasīt, ko tās nozīmē t.s. mūžīgajam sasalumam tundras joslā, ka ir metāna izdalīšanas virszemē risks. Kā klimata izmaiņas ietekmē purvus?
Es gan teiktu, ka varētu teikt otrādi: purvi ietekmē izmaiņas. Jo, kad mēs noņemam purvam šo virskārtiņu, kas aiztur oglekli, tad tiešām sākas siltumnīcas efekta gāzu izdalīšanās. Tieši tādēļ Eiropā purvus uzskata par ļoti būtisku, sargājamu ekosistēmu. Bija tāds gadījums Ziemeļu purvos, mēs gribējām, vienkāršoti izsakoties, izpētīt, kā šis purvs ir veidojies, veicām urbumus, ņēmām kūdras paraugus. Cita starpā mēs gribējām atrast sapropeli, kas pierādītu, ka tur kādreiz ir bijis ezers. Gar malām atrast nevarējām, un šogad martā devāmies diezgan riskantā ekspedīcijā, izmantojot, ka vēl virsma aizsalusi. Jā, atradām šī reliktā ezera pazīmes, bet, kad ņēmām paraugus, tad pamatīgi sāka nākt ārā metāns. Faktiski viens urbums, tātad, kas notiek tad, ja noņem visu purva virskārtu?! Līdz ar to es varu tikai atkal un atkal atkārtot: sargāsim to, kas mums ir.