10 gadi, 10 mēneši, 10 dienas

Ir pagājuši vairāk kā desmit gadi un tikai tagad es jūtu, ka sāku kāpt ārā no depresijas purva. Jā, vairāk kā desmit gadi dzīvojot pilnīgā tumsā. Un tagad varu teikt, ka ar vienu aci esmu izlīdis ārā, lai dalītos.

Depresijai ir daudz mīnusu, kad tajā atrodies, taču mazliet esmu sācis saskatīt arī tās gaišo pusi. Tas ir kā apskatīt monētu no abām pusēm. Ja par kādu lietu es izsakos tikai negatīvi vai tikai pozitīvi, tad es neesmu apskatījis visu kopainu.

Lai arī raksts iesāksies mazliet uz ne-jautras nots, tomēr kopbilde ir pozitīva un, cerams, iedvesmojoša. Dalos ar tiem, kuriem ir, bija vai būs depresija, izdegšana. Pa īstam uztvert teikto varēs tie, kuri līdz kaulam ir sajutuši dzīves tumšo pusi, ieraudzījuši lielo melnumu, kāds iespējams cilvēkā. Pārējiem atliek iet tālāk un nav vajadzības lasīt turpmāk rakstīto. Protams, ja kādam tev tuvam cilvēkam nācies sastapties ar šo Pūķi, varbūt kāds vārds tomēr var noderēt.

Lai ķertos pie galvenās domas, ko vēlos pateikt, man nepieciešams izstāstīt arī ievadu, lai ir viegli saprotama kopējā aina. Tā kā ievelc mazliet vieglas elpas, nedaudz atslābinies un patīkamu lasīšanu.

10 gadi. Šis skaitlis ir aptuvenais laiks, ko esmu pavadījis neredzamā cietumā. Ne iespējas aizbēgt, ne palsēpties, cietums galvā un sirdī. Ir teiciens: “Cilvēks nav vientuļa sala.” Taču pilnīgu izdegšanu un depresiju piedzīvojušais ir pilnīgi pārliecināts, ka viņš ir vientuļa sala, tur nu neko.

Kad padsmitnieka gados parādījās pirmais lūziens, līdz pat šim gadam esmu dzīvojis ar pārliecību galvā, ka dzīve ir ļoti smaga cīņa, ka tā ir diezgan drūma un, lai dabūtu kaut kripatiņu laimes ir jānotiek kaut kam ekstraordināram, kaut kam lielam un tikai tad dzīvē būs tas īstais piepildījums un varēs normāli dzīvot. Likās pilnīgi normāli, ka gadiem ir pilnīga tukšuma sajūta. Likās normāli, ka no rīta pamostoties vienīgās domas, kas ir galvā ir: “Ehh, kārtējā diena jāizdzīvo. Atkal visi tie pienākumi. Esmu neveiksminieks. Dzīve ir melna. Viss ir slikti.” Un es domāju, ka tā ir visiem, tikai citi to neapzinās un , ja kāds izskatās laimīgs, tad tam gan ir stipri paveicies un man tāda laime nespīd.

Ar tādām sajūtām pavadīt dienu no dienas, gadu no gada nebija tas vieglākais variants. No vidusskolas, no augstskolas neatceros pilnīgi neko, itkā nemaz nebūtu ne mācījies, ne studējis. Mācīšanos šādā ieilgušā negatīvā stāvoklī varētu raksturot šādi- tas ir kā noskriet maratonu, tad divas stundas rēķināt matemātiku, tad bez apstājas mācīties jaunu valodu un pēc tam iet uz skolu, lai iemācītos ko jaunu. Tā ļoti primitīvi salīdzinot varētu teikt, ka visas mācības bija kā klausīties apgūstamo vielu neeksistējošā valodā.

Es esmu šeit, pasaule un citi ir tur. Vientulības ēna vilkās līdzi it visur. Kaut arī biju ar cilvēkiem, tomēr jutos viens, kā atdalīts no citiem, no pasaules. Vairākus gadus nevienam nestāstīju, kas manī notiek, vienkārši biju tas džeks, kurš visu laiku skumst par dzīvi.

Nevēlēšanās iet uz skolu, nevēlēšanās trenēties, nevēlēšanās strādāt, nevēlēšanās priecāties ikdienas, dienu no dienas. Katra diena tiek dzīvota tikai tādēļ, ka esmu pamodies, katru dienu tiku iesviests piespiedu darbā- dzīvē. Tas ļoti īsi un konkrēti par desmit gadiem. Neaizraušos ar šo daļu, jo tā varētu ilgt lappusēm, dodamies pie desmit mēnešiem.

10 mēneši. Kad visu laiku ir slikti, tad pat netiek gaidīts, ka paliks vēl sliktāt, bet tā mēdz notikt. Uz aptuveni desmit mēnešiem biju pagājis malā no visa. Tas bija lielākais un sāpīgākais lūzuma punkts dzīvē līdz šim, cerams, ka tā vairs neatkārtosies, bet dzīvei savi ceļi ejami.

Desmit mēneši man bija doti, lai apdomātos, ko es daru, kā daru un kāpēc daru. Gulēšana padsmit stundas dienā, nekā nedarīšana nomodā. Nevēlēšanās runāt, nevēlēšanās lasīt, nevēlēšanās skatīties, tikai klusumu un gulēšanu. Ārsti, terapeiti, zāles, dziednieki un citas metodes. Salīdzinājumam varu teikt, ka tajā brīdī visas metodes bija kā ar vienu ūdens pilienu mēģināt apturēt meža ugunsgrēku. Tomēr to visu atzīstu un ir jācīnās ar visām iespējamajām metodēm, katrs esam dažādi.

No pamošanās brīža līdz gulēt iešanai prātā mitinās parazīts, kuru nevar aizdzīt, kuru nevar apklusināt, kuram neko nevar pateikt. Parazīts, kurš nemitīgi, ātrgaitas vilciena ātrumā atkārto tādas frāzes kā “Dzīve ir reālas mokas. Nekādai dzīvībai uz zemes nav ne mazākās jēgas. Kaut ko darīt vai censties ir pilnīgi bezjēdzīgi.” Šīs ir maigākās no domām, pārāk aizrauties ar atklātību nevēlos.

Bija trīs lietas, kuras biju spējīgs veikt- gulēt, paēst, pabūt ar bērniem, lai arī tas prasīja milzīgu piepūli. Viss pārējais nebija nozīmīgs, ne mazākās intereses par nevienu no dzīves aspektiem. Ēsts tika viss, ko gribēju, nevis tas, kas būtu labāk. Gribasspēks apaļa nulle. Ķermeņa uzturēšana kārtībā nebija domājamo un darāmo lietu sarakstā.

Depresija ir reālas mocības un es gribētu teikt, ka, ja kādreiz tev nākas sastapties ar kādu depresijā esošu cilvēku, mans lūgums būtu nepārmest viņam absolūti neko. Depresiju izjutu kā reālu slimību, kā saaukstēšanos ar 40 grādu temperatūru, kur neko nevaru īsti padarīt.

Vislielāko pateicību izjūtu par cilvēku, kurš stāvēja man blakus lielāko daļu depresijas laika, šis cilvēks pats to zina. Šobrīd redzu, ka tā bija viena no iedarbīgākajām metodēm, ka vienkārši kāds ir blakus, kurš neko nesaka, kurš uzklausa visu to negāciju jūru, kurš atļauj laist uz āru to, kas iekšā sakrājies, kurš nepārmet, kurš vienkārši ir.

10dienas. Tik dienas bija nepieciešamas, lai es noformulētu depresijas gaišās puses. Depresija man palīdzēja vienkārši apstāties un mazliet padomāt. Robins Šarma minēja metaforu, ka mēs braucam ar savām mašīnām aizmirstot uzpildīt degvielu. Aktivitāte un atpūta ir vienas monētas divas puses. Bieži vien tā liekas, ja es vairāk darīšu un mazāk atpūtīšos, tad vairāk izdarīšu un vairāk sasniegšu. Noteikti ir dzīvē brīži, kad uz laiku ir jāsaspringst, tomēr atpūta ir liela svētība. Caur mēnešu gulēšanu es izgulēju visas negulētās stundas, visas smadzeņu pārpūles, visas pārtrenēšanās, tāda ir sajūta. Līdz ar to dabīgā veidā nācās nonākt līdz secinājumam, cik ļoti svarīga ir atpūta. Cilvēka organisms ir ļoti gudrs, kad būs nepieciešams, tas paņems atpūtu pats, piespiedu kārtā. Ja agrāk laiskojoties vai pastaigājoties, vai vienkārši neko nedarot jutu milzīgu vainas izjūtu par to, ka es taču neko nedaru, tad tagad nekā nedarīšanu uztveru kā daļu no darba. Tā tas vienkārši ir. Varbūt pārāk vienkārši, varbūt mazliet banāli, bet šis ir spēcīgs atslēgas vārds dzīvei kā tādai- atpūta.

Uzdot jautājumus. Nevēlos nevienu vainot vai pārmest. Vienkārši secinu, ka dzīvē esmu bijis pārāk vājš, lai uzdotu jautājumus. Nekur īsti nav bijis atļaut uzdot jautājumus, jo vienmēr ir tikai jāklausās. Tad dabīgi nonāku pie secinājuma, ka jautājumu uzdošana ir ļoti svarīga jebkurai veicamajai darbībai. Kāpēc es to daru? Ko man dos šis? Kā tas jādara? Kāds no tā labums? Ko? Kā? Kāpēc? Kad? Kur? Vienlīdz svarīgi ir uzdot gan būtiskus jautājumus, gan it kā vismuļķīgākos. Jautājumu uzdošana mani nepadara par muļķi, bet gan mazliet gudrāku. Katrs muļķīgais jautājums ir vairāk vērts nekā neuzdots jautājums.

Sevi jāliek pirmajā vietā. Ir jāizdzīvo tāds posms, kurā sevi vajag likt absolūti pirmajā vietā, tas nodrošina pašapziņu un sevis vērtību. Būsim reāli, pasaule bez mums mierīgi varētu izdzīvot. Jūsu darbs varētu izdzīvot bez jums, jūsu ģimene varētu izdzīvot bez jums. Tas viss, protams, būtu skumji, bet tā nu tas ir- darbā atrastos kāds, kurš veic tavas funkcijas, otrā pusīte atrastu citu un tā tālāk. Kas notiks, ja tev vairs nebūs darba? Tu paliksi ar sevi. Kas notiks, ja tevi pametīs? Tu paliksi ar sevi? Kas notiks, ja ja tu dzīvē daudz zaudēsi? Tu paliksi ar sevi. Attiecības ar sevi ir vistuvākās un ir posms, kurā sevi jāliek pirmajā vietā. Kaut arī, ja ir ģimene, darbi, bērni un daudz citas lietas, nekad nedrīkst aizmirst par tuvāko- sevi.

Depresija ļāva izlamāties, izgulēties, teikt “Nē!” it visam, nosacīti- darīt, ko gribu. Tā man atļāva būt tādam, kāds esmu ar visiem saviem ragiem. Tagad lēnām iepazīstu savas stiprās un labās īpašības, un, kā izrādās, tādas arī eksistē.

Katram, kurš ir depresijā vēlos teikt- pastāv ļoti, ļoti liela iespēja, ka tā kaut kad beigsies. Neesmu ārsts un zinātājs tāpēc iesaku rīkoties kā liek sirds- meklēt ārstus, meklēt zāles, meklēt cilvēkus, meklēt un rakt visur. Tu nezini, kas nostrādās, tu neesi pareģis. Neklausies nevienā, bet klausies visos. Sajutīsi, ka katram ir savs stāsts un tev veidojas tavējais.

Ir patīkami atskārst, ka pēkšņi dzīvē sāk interesēt dažādās lietas, ka parādās entuziasms kaut ko darīt, ka parādās viena procenta cerība, ka, iespējams, dzīve nav tik slikta kā gadiem esmu domājis.

Noteikti neesmu uzskaitījis visu, ko esmu ieguvis esot depresijā un varbūt tas nav nemaz tik svarīgi. Svarīgi ir zināt, ka it visam ir gan gaišā, gan tumšā puse un katram tās gaismas spīd savā veidā. Ja redzi tikai tumsu, ieslēdz pacietības režīmu, kad saskatīsi gaišo, spriedīsi tad, līdz tam vienkārši izspied sevi kā citronu līdz pēdējai lāsei.

Dzīvo dzīvē dzīvu dzīvi, dzīvam dzīvē dzīva dzīve. :)

Lai šis raksts kaut vienam cilvēkam iedot mazu pakāpienu.

Nobeigumā vēlos teikt- esi jauks, esi draudzīgs, esi atbalstošs. Tāpat vien. :)

Lai veicas!