Skats nākotnē

Šie vārdi būs par pagātnes un nākotnes skatījumu, pirms kuriem ievadā būs izteikts šī brīža svarīgums.

Iztēlojies, kas notiktu, ja mums visiem, teiksim, uz nedēļu tiktu atņemta prasme runāt? Neviens neko nevarētu pastāstīt par to, kas viņam atgadījies pirms gada, pirms nedēļas vai pat pirms minūtes. Pavisam vienkārši, viss, kas ir vecāks par vienu sekundi būtu pazudis nebūtībā un par to runāt vairs nebūtu iespējas.

Kā arī nebūtu iespējas neko pateikt un pārrunāt par to, kas būs. Ne par saviem plāniem, ne par kāda cita plāniem, ne par nodomiem. Viss kas tālāks par vienu sekundi būtu vienkārši slēgts kā viduslaiku pils vārti.

Protams, paliek pāri šis brīdis, kurš ir nepārtraukts. Pāri paliekot šim brīdim, bez iespējas runāt par pagātni un nākotni, paliek tas, ko var darīt tagad. Visizcilāko atbildi var dot bērnu vērošana- šajā brīdī tie vienkārši rotaļājas. Šajā brīdī viņi dara to, ko šobrīd var darīt. Brīdī, kad viņi ir izrotaļājušies un enerģija ir iztērēta, viņi kādreiz var būt arī garlaikoti un, kad tādi viņi ir, tie vienkārši izdzīvo šo garlaicību līdz pēdējai lāsītei.

Bērni ir eksperti brīža izdzīvošanā un ar to es gribu teikt, ka šis brīdis ir vienīgais iespējamais un reālais, kas vispār ir. Lielākoties tikai bērnos nav pagātnes nospiedumu un nākotnes rasējumu, tur manāms kristāla dzidrums, kuru pieaugušie pazaudē un tas ir normāli, tāda ir pasaule. Tikai viņos nav spriedelējumu par dzīvi un pārpasaulēm, tikai viņi dzīvo dzīvi, lai arī to nemana.

Esam pieauguši cilvēki un ne visiem izzināt un saprast, un būt ceļā uz lielo Tagad, esam tur, kur esam un tomēr mēs runājam par pagātni un domājam par nākotni. Kādam atstāstam pagātnes notikumus, kad notika tas un tas, kā arī lipinām kopā vārdus par nākotni, par gaidām no tās, par plāniem un cerībām, un par dzīves kāpumu vai kritumu.

Bieži jo bieži nākas dzirdēt cilvēkus sakām vārdus, kas apliecina pagātnes ietekmi uz tagadnes brīdi, kāds sūdzas vai gaužas par to, ka noticis kas slikts. Kāds priecājas par to, ka noticis kas labs un tagad viņš ir te. Pagātne ir putekļi, no tās vairs neko neuzcelt. Šeit katrā ziņā netiek nievāta pagātne kā tāda. Ir jāmācās no pagātnes kļūdām, ir jāpieņem pagātnes pieredze. Vēlos teikt, ka pagātne nav rūpju vērta, ka pagātne nav uzmanības vērta. Pagātne ir kā koka lapas rudenī- tās dod mēslojumu un augsni nākošā gada lapām, bet censties noturēt sakaltušās lapas kokā vai pielīmēt ar izolācijas lentu ir muļķīgi un nelietderīgi. Nav vērts pārdzīvot par to, ka šīs lapas dzeltē, tūliņ kritīs zemē, un sapūs. Uzturēt dzīvu pagātni un domāt par to, vainot kādu ir nelietderīgi, nepraktiski.

Iedomājies, kāds sēž pie koka un gauži raud teikdams:”Ak, vai, cik skumji- lapas krīt. Tās mirst, man ir tik žēl, tās bija tik skaistas!” Bet būs taču jaunas, visām vecajām lietām, vecajām attieksmēm, vecajiem uzskatiem ir jāmirst, it visam šajā pasaulē ar laiku ir jāmirst, lai varētu veidoties jaunas lietas, jaunas attieksmes, jauni uzskati.

Ne velti mums, cilvēku sugai, acis ir galvas priekšā. Tās veras uz priekšu nākotnē. Mēs skatāmies kurp ejam un uz mērķi, kurš ir priekšā. Mūsu acis nav pakausī. Padomā kā tas būtu, mēs ejam uz priekšu un veramies atpakaļ, reģistrējot tikai pagātni, skatoties tikai uz pagātni, pārdzīvojot par slikto pagātnē un priecājoties par labo pagātnē. Ne velti mūsu dabīgais gaitas mehānisms nes mūs uz priekšu. Tas nes mūs uz priekšu, uz mērķi, uz vēlamo vietu. Mēs neejam atpakaļ, protams, mēs varam, bet skatoties uz deviņdesmit deviņiem komats deviņi, deviņi,deviņi procentiem cilvēku- tie iet uz priekšu.

Pamostoties no rīta, mēs pārdomājam, ko darīsim, kurp iesim. Mēs taču neplānojam vakardienu, arī tas būtu nejēdzīgi. Mēs, protams, varam pārdomāt vakardienu un paņemt no tās vajadzīgo, taču ļoti dīvaini būtu tas, ja mēs plānotu vakardienu.

Tā ir milzīga psiholoģiska nasta nest līdzi pagātnes sāpes, pagātni kā tādu, salīdzinājumam tas varētu izskatīties šādi- iet cilvēks pa ielu ar milzīgu, smagu mugursomu, kurā līdzi viņš nes visas tējas krūzītes no kurām jebkad dzēris. Lai kurp arī iedams, viņš nes līdzi visas tējas krūzītes, kas rada ārkārtīgu nastu un neērtības. Iracionāli? Tieši tas pats ir ar psiholoģisko nastu, kura tiek nesta līdzi lielākajai daļai no mums, kāds to apzinās vairāk, kāds mazāk.

Lai dzīvē varētu ienākt kaut kas jauns, ir jāatbrīvojas no vecā. Lai istabā varētu ienest jaunas mēbeles, ir jāizmet vecās, lai cik iemīļotas tās būtu. Lai pasaulē dzimtu jauni cilvēki, vecajiem ir jāmirst, bez skarbuma, vienkārši tāda ir realitātes daba.

Ko plāno arhitekts? Nākotni. Ko audzina skolotājs? Nākotni. Uz ko ārstē dakteris? Uz nākotni. Uz ko rēķina biznesmenis? Uz nākotni. Kāpēc arheologs rokas pagātnē? Lai veidotu nākotni.

Šis, lai ir kā atgādinājums un iedvesma katram izmantot savas acis, kuras novietotas galvas priekšā un ķermeni, kurš pārvietojas uz priekšu, un sirdi, kas vienmēr cer uz gaismu nākotnē.

Lai tie, kas grib izspiest vairāk dzīves sulas nektāra nekautrējas to darīt un raudzīties nākotnē. Visas iespējamās kļūdas un neveiksmes jau tagad var norakstīt kā pagātni, jo tās reiz tādas kļūs.

Lai tie, kas turas pie sakaltušajām lapām nav traucēkļi, bet gan kā atgādinājums tam, ka pavasarī jaunas lapas plauks. Lai tie, kas mēģina atturēt no uzdrīkstēšanās un riskēšanas nav pretinieki, bet gan atgādinājumi, ka reiz visas neveiksmes un ceļā sastaptie šķēršļi būs tikai un vienīgi kā augsne nākotnes scenārijam.

Un protams, lai tas, kas gaidāms, nepārspēj to, kas notiek tagad, tieši šeit. Jo tas, kas notiek tagad, notiks vienmēr. Vienmēr tu būsi te un nekur citur. :)

Iedvesmā un priekā! :)