Tēva loma

Viens no jautājumiem, ko gribējāt uzzināt, ir

“Kurš meitai sniedz “vīrieša piemēru”?” Jeb – kurš spēlē vai uzņemās vīrieša vai tēva lomu.

Pirmais, kas man jājautā – kāda tad ir vīrieša loma maza cilvēka dzīvē? Vispār. Kādēļ ir vajadzīgs kaut kas, ko mēs sauktu par “vīrieša piemēru”? Ja doma ir, vai bērns redz un zina, ka pasaulē ir gan vīrieši, gan sievietes – to bērns redz ik dienas sev visapkārt. Ģimenē, bērnudārzā, uz ielas, ciemos – it visur!

Vai mazs bērns, kas piedzimis kā balta lapa, domā tādās kategorijās kā pieaugušie – par to, ka tieši divos dzimumos ir tās galvenās cilvēces atšķirības, kas ir kā balts un melns, bez kura pasaules uztveres kaleidoskops nebūs pilnîgs? Domāju, ka nē.

Mazs bērns uztver pasauli sev apkārt tādu, kāda tā ir – savu ģimeni kā ģimeni, savu bērnudārzu kā bērnudārzu, un it visu sev apkārt redzamo kā normu. Neatkarīgi no tā, kā to uztver pieaugušie.

Ja ar “vīrieša lomu” tiek saprasts kaut kas konkrēts, ko “parasti dara vīrieši” vai “ko var izdarīt vienīgi vīrieši” (es te vienkārši mēģinu uzminēt, kas varētu būt domāts), mēģināšu arī uzminēt, kas tas ir, izejot no stereotipiem, ko dzirdu visu mūžu un katru dienu. Ja tie ir praktiskie remontdarbi mājās, mēbeļu salikšana, koku stādīšana vai sports, vai fizisks spēks iepriekšminētajā, izpratne par visu tehnisko, cits ģērbšanās stils, personīgās higiēnas un skaistuma rituālu atšķirības…hmm, kas vēl…to visu mazā redz mūsu mājās. Divas sievietes kopā nenozīmē, ka viņas ir vienādas. Un mana sieva mūsu mazulītei iemāca vai parāda visu iepriekšminēto ar to, kāda ir, kas interesē viņu, kas ir viņas talanti. Mazā redz, kā tiek saliktas mēbeles, labota tehnika, veikti dārza darbi, nesti smagumi. Mazā redz, ka var krāsoties un var nekrāsoties, var vilkt kleitas vai bikses, augstpapēžu kurpes vai oksfordus. Viņa redz, ka viena no mums dara vienu, otra – otru. Un iemācās, ka cilvēki ir atšķirīgi. Un ka arī viņai ir atvērti visi ceļi dzīvot atbilstoši savai izjūtai, vēlmēm un interesēm.

Varbūt ar “vīrieša lomu” ir domāts parādīt “citādo vīrieša pasaules redzējumu” – šis koncepts ir tik ļoti dzīvs un ieēdies mūsos, ka agrāk vai vēlāk sačakarē ikvienu bērnu, kurš citādi varētu izaugt ar to domu, kuru formulēju iepriekš – ka tas , vai Tev ir krūšturis, nenosaka to, kādas būs vai drīkst būt Tavas intereses, stils, kurus talantus drīksti attīstīt, kādu personību un raksturu drīksti veidot. Un tomēr arī uz šo mēģināšu atbildēt.

Atkārtošos – mēs katrs esam atšķirīgi. Ikviens. Mēs ar sievu esam tik dažādas tik daudzos veidos! Bet abas bioloģiski esam sievietes. Tas ir banāls (un neargumentēts) piemērs mūsu mazajā pasaulîtē, ka dzimums neko nenosaka pats par sevi. Tie ir miljons faktori, kas savijas cilvēka dzīves laikā un veido viņu unikālu. Ja tik tiešām visas sievietes būtu vienādas un visi vīrieši vienādi, kāpēc tad neiemīlamies pirmajā pretīmnācējā? Mums katram vajadzīgs kas cits. Mūs katru dara laimīgu kas cits. Un tieši tāpat kā mēs, sievietes, arī vīrieši ir atšķirīgi (who knew?). Un labi, ka tā.

Es paskatos sev apkārt, cik ir tādu vīriešu, no kuriem es gribētu, lai mūsu meita ko iemācās? Katrā ziņā ne visi. Tikai tāpēc, ka viņš ir vīrietis, viņs automātiski nekłūst par labu piemēru vai labu skolotāju. Ja es savukārt domāju par tiem vīriešiem, kuru kā tēva piemērs man ir tuvs, bet es pie tā neapstājos un skatos tālāk – kāpēc?, man jānonāk pie secinājuma (loģiska), ka man patīk konkrētas rakstura iezīmes vai uzvedība, kuru es gribu redzēt savā un meitas dzīvē. Es domāju par savu tēvu, viņa neizsmeļamo mīlestību pret mammu un mums, bērniem, viņa nebeidzamajām rūpēm un altruismu, par viņa mīļumu un lutināšanu – jā, tas ir tas ideāls! Un manai sievai tas viss ir. Es ceru, ka arī man. Ja es savukārt paraugos uz savu brāli un viņa šķirto laulību, viņa attieksmi pret savu bērnu māti un ieguldījumu savu bērnu dzīvēs…ziniet, tādu “vīrieša piemēru” es mūsu bērnam negribu.

Tāpēc stāsts nav par vīrieti. Stāsts ir par to vērtību figūru vai vērtības iemiesojošu piemēru klātesamību bērna dzīvē, kuras es vēlu viņai piedzīvot – veidojot sevī un satiekot cilvēkos sev apkārt, kurus viņa gribēs pielaist sev tuvu klāt.