Cīņa par Rīgas atslēgām ir sākusies

Aizvadītajā nedēļā noslēdzās potenciālo Rīgas mēru izvirzīšana, un rīt sāksies oficiālā Rīgas domes vēlēšanu kampaņa. Kā pēdējie savas pretenzijas uz Rīgas mēra krēslu izteica Ralfs Nemiro no KPV LV un Linda Ozola no Jaunās konservatīvās partijas (JKP). Līdz ar to ir iezīmējusies partiju politiskā dispozīcija pirms gaidāmajām vēlēšanām. Ko mēs tajā redzam?

Lai arī Rīgas domes vēlēšanas būs šis vasaras centrālais politiskais notikums ar visai tālejošām sekām, jo tās noteikti ietekmēs partiju pozīcijas arī nacionālā līmenī, pagaidām publiskā telpā ir samērā maz sabiedriskās domas aptauju, kuras ļautu ar kaut cik augstu ticamību lēst šo vēlēšanu rezultātus. Ir aģentūras “Faktum” reitingi, kuri diemžēl nav ne svaigi, ne arī pārāk reprezentatīvi. Aptaujāto skaits ir neliels — 636 cilvēki, turklāt aptauja notikusi interneta vidē, kas neatspoguļo vēlētāju pilnu pārstāvniecību. Tomēr zināmu ieskatu šī aptauja dod. Īpaši kā sākotnējā bāze, pret kuru vērtēt atsevišķu partiju kampaņu efektivitāti, jo viss vēl ir priekšā.

Tradicionāli, turklāt neatkarīgi no vēlēšanu kampaņas efektivitātes, visvairāk mandātu Rīgas domē varētu iegūt “Saskaņa”, taču tie jebkurā gadījumā nebūs 50%. “Saskaņas” vairāk nekā desmit gadus ilgā valdīšana Rīgā ir atstājusi pietiekami noturīgu un ne pārāk patīkamu pēcgaršu, kuras dēļ šai partijai būs ļoti grūti atrast sabiedrotos koalīcijas veidošanai. Runājot par sabiedrotajiem, es šeit nedomāju Latvijas Krievu savienību (LKS), kas faktiski ir tās pašas “Saskaņas” ekstrēmais spārns.

Pēc tam, kad JKP par mēra amata kandidāti izvirzīja samērā mazpazīstamo Ozolu, sociālajos tīklos parādījās dažādas teorijas, kuru centrālā ideja — izvirzot tik “vāju” mēra kandidātu, JKP apdraud savu tikšanu Rīgas domē. Ja JKP, arī ZZS un KPV LV nepārvar 5% barjeru, tad liela daļa tā dēvētā latviskā elektorāta savas balsis būs izmetušas pa tukšo, kas it kā dotu iespēju atkal pie varas nonākt vecajam “Saskaņas” un GKR tandēmam.

Šai “teorijai” ir divi būtiski trūkumi. Pirmkārt, tiek operēts ar statiskiem šā brīža lielumiem. Līdz vēlēšanām vēl gandrīz divi mēneši, kuru laikā daudz kas var mainīties. Šobrīd mazpazīstamā Ozola var kļūt populārāka par šodienas atpazīstamības līderiem — Mārtiņu Staķi un Vilni Ķirsi. Īpaši par pēdējo, jo Ķirsis ir krietni aizsēdējies opozīcijā, kas jebkuram politiķim nenāk par labu. Ilgstoši atrodoties opozīcijā, jebkurš sāk izskatīties pēc mūžīga īgņas, kurš prot tikai visu kritizēt.

Saraksta priekšgalā izvirzot simpātisku sievieti, kura prot labi runāt, JKP mēģina atkārtot kādreizējo NA Baibas Brokas “veiksmes stāstu”. Diemžēl Broka savu politisko karjeru beidza ne tik spoži, kā uzsāka, un jācer, ka Ozola neies viņas pēdās. Tas gan ir atkarīgs tikai no viņas pašas. Ozolai jau tagad ir visas iespējas parādīt savu attieksmi pret politisko korupciju, reaģējot uz partijas biedra Gata Eglīša centieniem uzdāvināt gandrīz miljonu eiro valsts nodokļu maksātāju naudas skolai, kurā mācās viņa bērni. Tieši šī reakcija, nevis glīti piegludinātās frāzes rūpīgi iestudētos priekšvēlēšanu pasākumos, parādīs Ozolas patieso politisko potenciālu.

Taču atgriezīsimies pie “Saskaņas” iespējām atkal tikt pie Rīgas stūres. Iedomāsimies, ka kaut kāda iemesla dēļ tā dēvētās latviskās partijas totāli izgāžas, un “Saskaņa” plus LKS kopā ar GKR iegūst 31 vietu (51%) Rīgas domē. Šajā situācijā GKR iegūst zelta kārti, un tai ir iespēja iet par “mazo brāli” gan nosacīti Staķa vadītajā koalīcijā, gan par tādu pašu “mazo brāli” pie “Saskaņas” Konstantīna Čekušina.

GKR līderis Oļegs Burovs zaudēja Rīgas mēra amatu, un Rīgas dome tika atlaista tieši tāpēc, ka “Saskaņa” nevarēja sagremot to, ka pēkšņi vairs nav vienīgā un pati svarīgākā. Neapslāpējamas un, galvenais, pilnīgi nepamatotas ambīcijas noveda “Saskaņas” un GKR laulību pie šķiršanās, kuru pavadīja tāda trīsstāvīga lamāšanās, kuras leksisko krāšņumu apbrīnotu pat padomju armijas praporščiki. Lai arī kopš tā laika daudz ūdens aiztecējis un vecie aizvainojumi jau nedaudz pagaisuši, tomēr GKR ir labi palicis atmiņā — ar šitiem “fruktiem” labāk neielaisties. No tiem var sagaidīt dunci mugurā visnepiemērotākajā brīdī. Turklāt “Saskaņa”, izvirzot par saraksta līderi krievu skolu aizstāvības aktīvistu Čekušinu, it kā pasaka — mūsu koķetērija ar latvisko elektorātu ir beigusies. Līdz ar to visas šīs dziesmas par GKR un “Saskaņas” atkalprecēšanos stipri smako pēc naftalīna, tāpat kā jau līdz apnikumam nodrāzto burvju vārdu Šķēles, Šlesera vai Sorosa piesaukšana reālu argumentu vietā.

Ko es ar visu to gribu teikt? To, ka, izdarot izvēli starp dažādu partiju piedāvājumiem, jāskatās, kāds ir katras partijas vispārējais redzējums par Rīgas attīstību, nevis jāveic kaut kādas konspiroloģiskas kalkulācijas. Līdz vēlēšanām vēl visi reitingi var vairākās reizes mainīties vietām. Tāpēc svarīgākais būtu ievēlēt tādus deputātus, kuriem ir reāla vīzija par to, kā panākt, lai Rīga kļūtu skaistāka un dzīvošanai pievilcīgāka jau pavisam drīzā nākotnē.

Bens Latkovskis / nra.lv

Written by

Viedokļi, komentāri un to analīze

Get the Medium app

A button that says 'Download on the App Store', and if clicked it will lead you to the iOS App store
A button that says 'Get it on, Google Play', and if clicked it will lead you to the Google Play store