Arbūzi pierīgas dobē
Divu pilsētnieku mēģinājums izaudzēt arbūzus Latvijas dobē
Skatos uz Miķeli un domāju, ka uz aci nekad nepateiktu, ka darbadienas rītā viņš pulkstens sešos zemē rok zīdkokus. Brīvdienās, atradis pāris ģeniālus cilvēkus Latvijā, kas audzē visādus brīnumus (valrieksti pie Vēsmiņa, godži ogas Buciņu stādaudzēavā, arbūzi Medzē), brauc pēc to labumiem un vasaru vada audzējot arbūzus.
Šis mums ir otrais arbūzu gads. Pirmajā nedaudz satrakojāmies, šogad jau viss mierīgāk.
Es, godīgi sakot, pat neatceros, kādā mistiskā kārtā tas viss sākās. Šķiet, pirms pāris gadiem padzirdot, ka Liepājā kāds audzē arbūzus, priekšstats par dārza ražu mainijās—izrādās tām nav jābūt tikai bietēm, kartupeļiem, gurķiem un tomātiem. Būt dārzā var nozīmēt arī te, pie mums Latvijā, audzēt ko tiešām interesantu.
Pirmās arbūzu sēklas
Atceros, kā Miķelis vairākus vakarus bija ieracies internetā un visu informāciju krāja Evernotos. Ar bildēm, linkiem, padomiem un rakstiem kā tikt pie arbūziem Latvijā. Atslēgas vārds bija Medze. Tur kāds vīrs ar sievu ar to ņemās jau gadiem. Pēc īstā telefona tālu nebija jāmeklē, bet nevarējām jau tā vienkarši zvanīt. Well, izrādijās, ka varējām gan. Pāris sarunu, mulsinošu brīžu un jautājumu vēlāk, ziemā pirms pāris gadiem, bijām tikuši pie istām, Latvijā audzētu arbūzu sēklām.
Kā jau teicu, pirmajā gadā mazliet satrakojāmies. Zinot tik to, ka podiņos sēklas jāliek aprilī, laukā jāstāda maija beigās, līdz jāņiem jātur zem agroplēves, bet augusta biegās varot ēst, pievilcīga likās iespēja ēst daudz. Iestādijām dobēs 60+ stādus. Nu vāks. Vasarā bija aptuveni tieši divas nedēļas saules. Pārējas dienas–lietus, pusvētra, lietus, vētra, lietus, pusvētra, lietus, vētra. Augusta beigās mums bija izauguši mazi, mīļi arbuzņiki. Dzelteni, sarkani, saldi, ūdeņaini, sapuvuši, vēl zaļi–no visa pa visam.
Lai tur vai kā–bijām sajūsmā, ka tas tiešām notiek. Sapratām, ka, ja var izaugt pilnīgi uz dullo (būsim godīgi), tad kas var sanākt, kaut ko patiešām sākot arī saprast!
Otrais piegājiens
Tā atnāca 2013. gada aprīlis. Arbūzi dārzā otrais metiens.
No pērnās ražas rūpīgi bijām atlasijuši un saglabājuši sēklas. Vēl mitras, tikko no galda, salikām uz avīzēm, pāris dienas paturējām, un tad salikām ar norādēm, kas no kāda arbūza (vēls, salds, sarkans, dzeltens) pa kastītēm.
Apriļa beigās, siltās iekštelpās, salikām podiņos. Kopā kādi 12. Lēnām un ar nenormāli lielu prieku tie sāk dīgt. Līdz jūnija sākumam turam mazos iekštelpās un ceram uz siltu vasaru. 1. jūnija, kad garām pavasara salnas, izstādījām ārā dobē. Ne siltumnīcā, bet tieši zem saules, brīvā gaisā. Secība no dienvidu gala–dzeltens, dzeltens, sarkans, dzeltens, sarkans, sarkans, tālāk visādi nezināmi.
Noturējām zem agroplēves līdz pat mazliet pēc Jāņiem, neņemot vispār nost (pirms gada siltajās dienās mēdzām ņēmt nost). Kad sāka ziedēt ziediņi, atstājām katram stādam tikai 1-2 sievišķos ziedus (ar augli) un nokniebām visus pārējos.
Teiksim kā ir, man dzīvē ir gadījies pirms makšķerēšanas tomēr tārpus palaist brīvībā, tāpēc doma par arbūziņu “nokniebšanu” mani pārāk neiepriecināja, bet Miķelis teica, ka tā vajag. Nu, ja jādara, tad jādara–nav, protams, jāsaka, ka tas oficiāli kļuva par Miķeļa darbiņu. Tad atlikušie 1-2 saņem visas barības vielas, spēku un ūdeni, kas jau tā mūsu īsajā vasarā sanāk pavisam maz. Tāpat arī nokniebām sānu stīgu galus, lai spēks neaiziet stādam ložņājot tālāk. Pie katra stāda ierakām iekšā apgrieztu palstmasas pudeli–mazos ūdens rezervārus. Tos piepilda ar ūdeni, lai labums tiek līdz saknēm, nevis izgaro virspusē. Ārpus tā, pārāk daudz nelaistījām & šogad nedevām arī nekādu papildus mēslojumu (aizpagājušā gadā šad tad darījām nātru vircu).
Kad parādijās pirmie augļi, palikām tiem apakšā mazus dēlīšus, lai mazie arbūzi nesāk bojāties. Augustā uzlikām pāri arī tīklu, lai putni nelien mieloties.
Visām jaunajām zināšanām, protams, klāt nāca šīs vasaras lēnās, brīnišķīgi saulainās dienas.
Un tad tie aug. Strīpains, zaļš, lielāks, mazāks, ātrāk, lēnāk, saulē, ēnā kur nu kurš izdomājis gatavoties. Aug visu vasaru. Ik pa laikam vakaros aplaistam, no rītiem paravējam un uzmanām, lai neveidojas jaunie ziediņi.
Augusta pēdējās dienās, pilnām mutēm, noēdāmies, saldus, saules piesildītus arbūzus. Pirmo noņēmām 20. augustā, īsti nezinot, vai būs gatavs. Salds, sarkans, bet ar baltām sēkliņām, kas, ziniet, mūsu gadījumā ir tomēr tikai pus-prieks (nu labi, es muldos, tas bija nenormāls prieks, jo kas tā par sajūtu, agrā rītā, uz lieveņa noēsties saldu, pašaudzētu arbūzu! Labās (tumšās) sēklas nākošajam gadam vēlāk ievācām no pārējiem karavīriem, jo kā izlasījām, gatavu arbūzu var noteikt pēc tā, ka zaļā “nabas saite” ir nokaltusi. Pamēģinājām & tiešām arbūzs bija pavisam gatavs un ļoti salds.
Tas tomēr ir pa īstam liels prieks, ka tā var. Un nav jābūt pat dārzniekam, lauksaimnieku, visu lietu pratējam. Sēklas, podiņi un mazliet zeme.
Pēc sēklām un padoma, lūdzu, pie Miķeļa. Ievācām nedaudz ar rezervi.
