Inku ogas Latvijas melnzemē
Vienkāršas lietas smalkos uzvalkos
Ir ziema. Elza sēž dīvānā un no kakao mušļa izlasas visas, kā saturā norādīts, inku ogas. Vel nav ne jausmas, kas tās ir, bet to, ka Elzai kaut kas garšo, nepamanīt ir grūti. Un to, kas iepriecina Elzu, to Miķelis labprāt izdomā kā izaudzēt. Tik vienkārši pie mums uz dobēm atnāk gan fizāļi, gan visi pārējie melnzemes draugi.
Nu jau pāris reizes ir sanācis tā, ka jauns, eksotiski skanošs auglis vai dārzenis patiesībā ir nedaudz nepelnīti piemirsts vecs dārgums. Baby kiwi noteikti skan interesantāk nekā aktinīdija, kale daudz intriģējšāk nekā parasts lapu kāposts. Tikai loģiski, ka inku ogas iedveš krietni lielāku bijību nekā parsts fizālis, pietam, ka tīri dekoratīvs.
Tātad — modernās inku ogas vienkāršā valodā ir tie paši fizāļi. Fizāļi ir tās orandžīgās nokrāsas ogas, kas apkaltušā laternā, pārbērtas ar pūdercukuru parasti vientuļi dekorē dažādus desertus.
Sākām skatīties, kas ir izaudzējams, kas ēdams, kas dekoratīvs un kas no tā visa beigās ir arī garšīgs. Kā izrādās, fizāļus var iedalīt divās lielās grupās — dārzeņu un ogu. Pirmie ir lielāki, mūsu klimatā vieglāk izaudzējami un parasti rotā rudens ziedu pušķus, aug vairums vecmāmiņu mazdārziņos, bet nav pārāk garšīgi. Otrie, savukārt, ir pavisam nelieli — aptuveni 1cm diametrā — toties grašo neizskāmi labi.
Nāca pavasaris un sākām lūkot pēc sēklām ēdamajiem ogu fizāļiem. Kārtīgas, Latvijā audzētas sēklas diemžēl atrast neizdevās, tāpēc ar vienu roku paņēmām no ārzemju tirgotājiem internetā, ar otru — tepāt cetrāltirgu (lai gan ražotājs jau tāpat no tālām zemēm). Abām paciņām šķirne vienāda — physalis peruviana.
Sēklas sējām iekštelpās, līdz ar pirmajiem pavasara vēstnešiem. Ielikām podos jau 5. martā un pēc nepilnām 20 dienām jau bija izdīguši pirmie cīnītāji. Lai labāk dīgtu, šie jātur 15–20 °C siltumā. Kad salnas garām, mazos var izstādīt ārā zem klajas debess. Tā kā šogad vēl jūnijs pārsteidza ar nepatīkamām salnām, pirmie izstādītie draugi pārāk labi neizdzīvoja & nācās nodot stafeti tiem, kas vēl bija palikuši istabā sildīties.
Vasarai ejot, varēja sākt pamanīt pirmās mazās zaļās laternas. Un pēc neilga laika — iekšā sataustīt mazu, apaļu ogu. Siltie mēneši bija pagājuši un iestājās septembris, kad pamanījām pirmās gatavās ogas. To ir viegli atpazīt, jo zaļās laternas kļūst pazīstami izkaltušas un nomaina krāsu uz viegli brūnu.
Prieks par tām dažām pirmajām norautajām ogām ir neaprakstāmi liels un garšo brīnišķīgi. Diemžēl, dēļ vēlajām vasaras salnām jūnijā un agrājām septembrī, lielais vairums no ogām palika krūmos. Aizmetās, bet tā arī nepaspēja nogatavoties. Un būsim godīgi, kad raža ir tik garšīga, bet neliela, tad, lai cik liela būtu mana mātes mīlestība, tomēr nebija viegli redzēt, kā Rūbenss, mūsu trijās daļās sadalīto mielastu, nevainīgi noēda viens. Man tika kādas trīs odziņas. Trīs. Tas ir skumji maz. Bet savu tās izdarīt paspēja — sirds pilna ar sajūsmu, ka to tiešām var izaudzēt un plāni par nepieciešamajām gardumu plantācijām, protams, arī ir. Tagad tikai nepieciešami attapīgāki stādīšanas laiki vai veiklāka reakcija uz salnām. Un vēl saprast kā sēklu varam ievākt paši. Tas vispār būtu ģeniāli.
Siltākā klimatā vai pie veiksmīgas sakritības augi sola pārziemot un dot ogas arī nākamajā gadā. Vai mums tā paveiksies vēl nevar zināt, bet arī audzējot kā viengadīgu augu, sezonas beigās prieks ir garantēts.
Vēl viens pluss mazajām laternām ir tāds, ka tās neticami ilgi glabājās. Ledusskapī tās nereti var saglabāt līdz pat tumšiem ziemassvētku vakariem. Protams, ne mūsējā.
