Kale Kāposts
Neplānota pirmā pieredze ar lapu kāpostu
Jau kādu laiku no rītiem mostos aizkaitināta, ka atkal, pašā agrumā, laukā mīnusi un, ilgojos brīža, kad vienreiz varēs atslābināties īstā siltumā. Miķelis no rītiem mostas priecīgs par pavasari un tos pāris brīžus pirms darba pavada stādot, pārstādot un visādi aprūpējot mūsu sezonas jaunos stādus.
Dārzā būšanas darbu sadalījums pie mums ir ļoti konkrēts — es, mīļš palīgs, Miķelis — brigādes vadītājs.
Šogad pamanīju, ka dārza darbi patiesībā sākas jau februārī, izvēloties, ko šogad audzēt, turpinās martā/aprilī iestādot to, kas ieštelpās un aprūpējot to, kas laukā, pirms vel sakuplojuši pumpuri. Un maijs jau ir ar rokām zemē un aidā vasaras dārza darbos.
Kādā marta pēcpusdienā attapos, ka viss ir sācies. Ik pa laikam pastā pienāk nelielas sēklu paciņas, notiek sazvanīšanās ar valriekstu Vēsmiņu, vakaros Miķelis pazūd internetā, lasot visu iepsējamo par zeme darbiem un vienīgais, kas man nav skaidrs — kur ir palikusi viena no manām mīļākajām dārza darbu daļām — es šēžu gultā, šķirstu James Wong grāmatu Homegrown Revolution, un, kā vispatīkamākajā lielveikālā, izvēlos, ko lai Miķelis mums izaudzē.
Viss tika labots, un pie mums šogad dzīvi uzsākt mēģinās audziņš Quinoa, jeb Kvinoja. Kā tas viss izdosies, redzēsim vēlāk, bet uzdevums ir.
Atgriežoties pie kāpostiem..
Dažas no labākajām lietām dzīvē reizēm notiek pavisam nejauši. Tu uzņem plus/mīnus pareizo virzienu un ļauj, lai lietas pašas sakārtojās kā vajag. Tā mums sanāca ar Kale, kura pirmās veiksmes un neveiksmes jau pieminējām iepriekšējā pavasarī.
Stāsts par Kale, jeb lapu kāpostiem, sākās pavisam nejauši. Elza bija pasūtījusi Kitchen Garden žurnālu. Šie tad ik pa laikam bonusā arī atsūtīja kādu paciņu ar sēklām. Pārsvarā pavisam garlaicīgs lietas (lasīt — tomāti, burkāni, salāti), bet starp to visu arī šis tas nepazīstams. Piemēram, Kale. Pāris minūtes ar Google un izrādās visi slavē kā neprātīgi — uzturvielas, vitamīni, šķiedrvielas la la la.. Elza paziņoja, ka šis tagad būs viņas mīļākais zaļums un jāstāda vien iekšā.
Aizvadītā gada pavasarī iestādījām podiņos kādus 20 stādus, neko daudz nezinot un negaidot. Turējām istabā, tad pamazām sākām nest ārā uz terases. Tiklīdz garām pavasara vēsās naktis, pārstādījām ārā un ļāvām augt. Auga lēnām, nīkuļoja un šķita, ka nekas prātīgs no tā visa joka nesanāks. Iespējams pie vainas siltais laiks, jo izrādās šiem tīri labi patīk neliels sals, bet ej nu sazini.
Tā nu visu vasaru — lēnām, pieticīgi. Jūlija beigās vēl tika iestādīts pa tiešo dārzā. Tie aug krietni ātrāk un sparīgāk kā pavasarī, istabā stādītie. Varbūt vēsākā vasaras otrā puse nāk par labu.
Gala rezultātā zaļais brīnums tā saauga, ka nebija iespējams likvidēt. Malām sulās un dzērām brokastīs, cik spējām, bet jo vairāk nogriez, jo vairāk saaug no jauna.
Pirmās lapas sanāca diezgan apgrauztas, bet tālākās jau smukas un var dalīties ar radiem, draugiem un pat dažu labu restorānu. To, kas palika pāri sasaldējām ziemai. Lai gan tīri labi zaļie karavīri saglabājās dārzā līdz pat pirmajiem sniegiem. Ārprātīgs daudzums.
Jocīgi, ka šo zaļo superzaļumu nekur neizdevās atrast pie mums Rīgā (update — neliels info ir pieejams Absolūts ēd).
Iztur salu un gandrīz bez rūpēm izaug pats. Tā nu šogad Melno Maģiju laicīgi pasūtījām internetā un mēginām atkal no jauna.
