Liels prieks mazās (zilās) lietās
Divmetrīgas mellenes 100 gadus no vietas
Stāsts ir par vienu no mūsu pirmajiem zemes darbu eksperimentiem — dārza mellenēm. Doties mežā pēc ogām un tupēt melnu muti sūnās tā īsti nekad nav iegājies. Tomēr doma par krūmu, kas pilns ar zilām ogām gadu no gada, izklausās pēc laba darījuma.
Ar šādu apņēmību tad arī uzsākām projektu pašiem-savi-divmetrīgi-melleņu-krūmi. Šķiet, ka internets mūsu zemes laukos ir ievilkts tikai pēdējos divos gados, jo vēl nesenajā 2011. gadā vienīgais resurss, ko par tēmu izdevās atrast bija pāris Copyright © | Webmaster laikmeta lapas. Bet ņēmām to, kas ir un komplektā ar pāris zvaniem “tantēm”, pirmais padoms jau rokā un 2011. gada rudenī zemē tiek iestādīti pieci trīsgadīgi stādi. Vēlāk izrādās, ka stādu cena un vecums var variēt no 2-4 gadiem un attiecīgi 4-28 Eur par stādu. Ir vērts padomāt un parēķināt, cik liela ir tava nepacietība, jo ražot mazie krūmi sāk piektajā augšanas gadā.
Mellenēm pie sirds iet skāba augsne, kas mūsu pie-purva zemē galīgi nav problēma. Izrakām kārtīgas bedres un iespējams nedaudz pārcentāmies.
Kaut kur lasīju, ka melleņu krūms, pie pareizas kopšanas, var dzīvot un ražot līdz pat 100 gadiem. Tad nu pienācīgi arī centāmies sagatavot guļas vietu. Salikām iekšā skābu kūdru (Ph 2.5-3.5), zemi, kompostu un vēl, kas pagadījās pa rokai. Iekšā stādu un pāri kārtīgu 5-10cm biezu kārtu ar mulču. Nākamā gada pavasarī vēl pievienojām pāris krūmus un pirmās divas vasaras sekojām līdz, lai nokniebtu visus ziedus. Tad jaunais krūms neiztērē spēkus ziedēšanā un var nostiprināties, lai uz pilnu jaudu iedarbotos piektajā dzīves gadā.
Agri pavasarī, kad darīt īsto vēl nav ko, apgriezām apsalušos zarus, bet tāda kārtīgāka zaru apgriešana vēl būs jāiepraktizējās tiklīdz krūmi paaugsies. Atkarībā no šķirnes tie izaugot no 0.5-2m.
Pēc visiem ieteikumiem, sastādījām dažādas šķirnes no visām malām, lai labāk apputeksnējās. Tikai žēl, ka kārtīgi nepiefiksējām kā katru sauc. Tagad nevar izskaitļot, kurš saldāks, kurš skābāks.
Pa starpai aizgājušajā ziemā Miķelis tika pieteikts mistiskiem kursiem Bulduru dārzkopības vidusskolā, lai sestdienas brīvdienā, biezā ziemas jakā, sniegā un –30°C salā, dotos uz neapkurinātu Bulduru vidusskolu klausīties par krūmmelleņu audzēšanu.
Reiz bijām ar draugiem izbraukuši ārpus Rīgas, kad Miķelis kaut ko ieminās par melleņu krūmiem un ātri vien visi sāk skaitīt savus kabatās esošos latus. Izrādās tuliņ ceļa kreisajā pusē būs melleņu stādaudzētava un to, saprotams, nevar palaist garām. Tā nu tie krūmi pie mums nāk. Pārāk neplānoti, bet ļoti gaidīti — gan pirkti, gan dāvanās saņemti. Šogad esam attapušies ar divdesmit+ nelieliem krūmiem pilniem zilām, samtainām ogām un iespēju piedzīvot, ko nozīmē Raža. Ir pārdzīvots gan vētrā izrauts krūmiņš ar visām saknēm, gan daudzas nezināšanas ko darīt un pāris nesaprotamas slimības, gan neglītās laputis, gan ravēšana, mulčēšana, gan gaidīšana, gan arī patiess prieks par pāris ogām pērn. Raža ir lepnums. Un prieks. Un iespēja dalīties. Un neaprakstāma sajūta, ka tas ir kas pašu audzēts. Tas kaut kas vēl aizvien brīnumainais, ka to patiešām var izdarīt un beigās ir radies kas pa īstam ēdams.
Stāvot ideju sākumā, gaidīt trīs gadus līdz iecerētais sāk ko dot pretim, varētu likties kā maksimāli neefektīga pieeja. Bet dārzam ir tāda burvība spēt stāvēt pretim pasaules pieprasījumam pēc ātri lēti un daudz. Tur “gaidīt” nemaz nenozīmē gaidīt. Tur viss notiek pilnīgi citā laika tempā un ritmā. Viss ir nemitīgā darbībā, bet nekas nekur nesteidzas. Tur “gaidīt” ir iepriecinājums. Un pašiem nemanot visu izdodas arī sagaidīt. Reizēm ir sajūta, ka zemes darbos ir atrodama visa pasaules gudrība. Vērojot zemi, tu vēro To, kas to visu ir radījis.
Ogas ienākās pamazām un ir ko lasīt ik pa pāris dienām, sākot ar jūlija vidu tā — aptuveni mēneša garumā. Pietiek pavisam gana.
