Pirmā sparģeļu raža

Mīlestībā Elzai


Pāri visam, zemes darbi māca pacietību. Tu domā, dari un tomēr ar visām savām pūlēm un centību dienas beigās tik un tā noliecies zemes priekšā un pakļaujies tās ritmam. Ir 7.50 pavasara rītā. 4. maijs. Esam atbraukuši līdz dobēm pēc pirmā sparģeļa. Mazliet smieklīga sajūta. Līdz savai pirmajai sparģeļu ražai mēs gaidījām trīs gadus. Šobrīd tas liekas neaptverami, bet Cilvēkbērnu izdevās sagaidīt ātrāk. Nekādi triki un viltības nepalīzēs. Ja gribās no mazās sēklas izaudzēt zaļos vasaras vēstnešus, tu rūpējies un pacietīgi gaidi trīs gadus.

Sākās viss ar stāstu kā Elza, dzīvojoties pa Ameriku, staigāja pa teritorijā esošo dārzu un lauza jaunos sparģeļus. Rīgas lielveikalu dārgajos plauktos atceļojušie draugi no Dienvidamerikas diemžēl tādu prieku vairs nenesa. Dārgi, brīžiem rūgti, sulīguma nekāda un maz. Tālāk jau seko stāsts, kur Miķelis, lielā mīlestībā, nolemj Elzu iepriecināt un zelta zaļumu audzēt pats.

Vispirms bija jāsaprot, kā to lietu mūsu platuma grādos vispār ir iespējams paveikt. Protams, pieradumam liels spēks un visi tāpat audzē gurķus, ķirbjus un tomātus, tāpēc padoms apkārt diezgan mazs. Sākām kārtējo interneta 'uzrakšanu' un, kā medus nāca ziņa, ka ka šos brīnumus var bez dusmām izaudzēt tepat piemājās klajumā. Soli pa solim, uzzinājām, ka modīgi ir stādīt jau paaugušos sakņu kroņus, lai ražu var jau skatīt teju nākamajā gadā. Tikai, kur tu Rīgā tādus atradīsi. It kā var sūtīt no Vācijas, bet čakars diezgan liels & visi tāpat slavē, ka no sēklas izaudzēts stāds dzīvos daudz labāk. Atradām sēklas un podos iekšā. Dīgst pavisam lēni un ilgi. Gandrīz jau likās, ka nekas tur nesanāks, bet tad pamazām tāds mazs zaļš stiebrs lien ārā. Vēlāk uzzinājām, ka sparģeļu sēklām ir biezs apvalks un to dīgšanai ir nepieciešams daudz mitruma un augsta temperatūra.

Kad mazie stiebri nedaudz paaugušies, aiz muguras visas pavasara salnas, liekam dobē iekšā. Šķiet, ka stādījām kādus 20–30 cm vienu no otra. Pašu vagu pēc tam uzrušina ar krietnu zemes kārtu un ļauj augt. Pa vasaru viss saaug pilns ar metru gariem, kupliem krūmiem, ko rudenī nogriež līdz ar zemi.

Nākamajā pavasārī jau lien ārā pirmie mazie dzinumi. Pavisam mazi, tomēr var jau atpazīt, ka pēc gadiem būs tie paši sparģeļi. Rudenī atkal saaugušos lakstus nogriež līdz ar zemi, kārtīgi uzrušina vagām plecus un ļauj ziemā atpūsties.

Trīs gadus pēc iestādīšanas, beidzot var novākt pirmo prieku. Kad pirmais razbainieks lauzts, ieslēdzas klasiskais — tā, mums vajadzēs vel pāris vagas. Pirmajā ražas gadā ievākt drīkst aptuveni 30% no katras saimes. Maija sākumā jau pirmās galvas lauž zemi un lien uz āru. Izlien pirmie šķēpi un, kad sasniedz 10–15 cm garumu, var griezt nost. Pirmajā gadā ražas laiks ir aptuveni sešas nedēļas. Tad ļauj atkal augt tālāk līdz rudenim un atkārto to pašu, ko iepriekšējos gadus.

To, cik mikroskopiskas ir sēklas sākumā un, cik pilns vēders beigās, ir vērts piedzīvot.

Pirmie sparģeļi pazūd turpat uz dobes, svaiga veidā un līdz pannai nemaz netiek. Skramšķīgi, sulīgi, pilni svaiguma, garšo mazliet pēc zirnīšiem un smuki lūzt. Labāk gan esot tos rūpīgi ar nazi nogriezt, jo trauslo sakņu dēļ, laužot, ģimeni var satraumēt.

Traki izklausīsies, bet, kad kaut kas tik ilgi ir gaidīts un esi stāvējis pie tās dobes divus gadus un ticis pāri tam, ka ņemt vel neko nedrīkst, tad, turot rokās pirmo ražu, kaut kā mazliet žēl uzcienāt tos, kuriem tas neko nenozīmē. “Nu.. tā. Man ne visai.” Ha. Skatos kā vesels sparģelis jau pazudis bez prieka un pārdzīvoju. Un kas tas ir par kaifu dalīties ar kādu, kas tikpat ļoti ilgojās tos ēst un saprot mantu.

Viss izdodas. Un tas ir brīnišķīgi. Tikai jāsāk.

Like what you read? Give Mikelis Bastiks a round of applause.

From a quick cheer to a standing ovation, clap to show how much you enjoyed this story.