Par to, kā Erasmusā laimi meklēt | Raksta Jelizaveta

Erasmus+ projekti ir viens no šobrīd izplatītākajiem veidiem, kā apceļot Eiropu savos jaunības gados. Pasākumu ir daudz, cilvēku tāpat, un ne vienmēr viss notiek tik gludi, cik gribētos. Tieši tādēļ uzaicinājām Jelizavetu pastāstīt par savu pieredzi un dot mazus padomus, lai Tavs ceļojums izdotos uz visiem simts!

Kopš sevi atminos kā domājošu un zinātkāru cilvēku, vienmēr esmu vēlējusies piedalīties kādā Erasmus+ projektā. Tiesa tajā laikā, kad es biju gudra, patstāvīga un Erasmusā braukt griboša, es biju arī savos agrās pusaudzes gados (tas arī izskaidroja manu gudrību, viszinību un patstāvīgumu).

Diemžēl vai par laimi (par laimi) Rasmusi Erasmusi pārsvarā ir tikai no 18 gadiem, bet man ļoti gribējās braukt jau kādos 13. Braukt gribējās tādēļ, ka brauca visi (izņemot manu skolu) un ka ciemos arī brauca pie visiem (izņemot manu novadu). Man tas ļoti sāpēja — neviens nebrauca pie mums un neviens neaicināja mūs.

13 gados pat īsti nebija svarīgi, kur braukt. Likās stilīgi, ka var aizbraukt uz citu zemi (vēl labāk, ja aizlidot). Tāpēc man bija vienalga, kur braukt, un kādā programmā. 13 gados sev apsolīju, ka tiklīdz būs tāda iespēja — būšu pirmā, kas pieteiksies. Sev dotos solījumus nelaužu — iespēja parādījās, kad man bija 17, un es uzreiz pieteicos uz veseliem 2 projektiem.

2 projekti — 2 pilnīgi atšķirīgas pieredzes

Beigās abos divos projektos arī tiku apstiprināta. Beidzot, Erasmus+ dzīve bija klāt! Pirmais projekts ar ilgstpējīga patēriņa tēmu notika mazā Somijas pilsētiņā, otrais — mazā Ungārijas pilsētiņā, šoreiz par humānāku attieksmi pret dzīvniekiem.

• Pirmajā piedalījās ziemeļnieki, otrajā — dienvidnieki.
• Pirmais ilga vienu nedēļas nogali, otrs — 10 dienas.
• Pirmais patika ļoti, otrs — vispār ne.

Pirmajā iesaistījos, jo tolaik darbojos biedrībā, kas runā par vidi. Otrajam bija peķšņi atbrīvojusies viena vieta. Tā arī sanāca — Somijā tiku cauri atlases konkursam, taču uz Ungāriju vienkārši nebija, kas brauc. Varbūt arī tādēļ jutu, ka Somijas projektā tiešām daudz ieguvu un uzzināju par konkrēto tēmu, taču par dzīvniekiem man neko jaunu neizstāstīja. Tāpat — varēja just lielas atšķirības projektu programmās. Kamēr Somijā bija daudz aktīvu no darbību un workshop'u, Ungārijā pat katrs enerdžaizeris bija atsevišķi norādīts (tādēļ, ka nebija īsti daudz, ko tai programmā rakstīt…).

Mani ieteikumi katram piedzīvojumu meklētājam

Pirms pieteikšanās:

• Infopaka — pievērs uzmnību tam, kā tā izskatās. Ir miljoniem projektu, un tajos, kuriem infopakā ir acīmredzamas gramatiskas kļūdas un tās stils ir tik ļoti 2007, Tev nav jāpiedalās — to Tavā vietā jau izdarīju es.
• Programma — Tev var paveikties ar fantastiskiem dalībniekiem un sliktu programmu atspēkos forši pavadīts laiks, taču iespējams, Tev nepaveiksies. Apskati programmu un izlem, vai vēlies darīt to, kas tur rakstīts, vai Tev tas liekas jēdzīgs. Ir ļoti daudz jēdzīgu programmu, meklē tās!

• Vieta — bieži tādi pasākumi tiek rīkoti kaut kur, ko tautā sauc par Nekurienes Vidu. Mana Nekuriene atradās kilometra diametra miestiņā, kur nebija ne ko apskatīt, ne redzēt. (Es redzēju visu to Neko, tāpēc varu droši par to runāt). Vieta ir svarīga, jo visdrīzāk Tev būs brīvs laiks, kuru vēlēsies izmantot apkārtnes apskatei.
• Organizētājbiedrības profils — pārbaudi to. Ja ir, apskati iepriekšējos pasākumus. Iespējams, organizācija ir dibināta nedēļu iepriekš un tās reputāciju apliecina dibinātāja mammas māsīcas jaukā atsauksme.
• Dalībvalstis — cilvēkiem mentalitātes ļoti atšķiras. Teiksi, ka cilvēki ir dažādi, es teikšu, ka nacionālās mentalitātes atšķiras. Mums kā ziemeļniekiem var būt kultūršoks tikai redzot dienvidniekus sabiedriskajā transportā. Citu valstu cilvēkiem ir vēl citas īpatnības. Mums arī. Ja esi pret tām jūtīgs, pievērs uzmanību dalībvalstīm!

Esi apstiprināts — laiks pirkt biļetes un krāmēt somu!

• Biļetes — visdrīzāk lidosi low-costā, iespējams, ar pārsēšanos. Ja gadījumā vēlies ņemt biļeti ar ilgāku pārsēšanos, piemēram, ar 24 stundu starplaiku, jo gribēsi apskatīt starppilsētu, tad es Tev iesaku padomāt vēlreiz. Pirmkārt, būs grūti izbaudīt un patiesi apskatīt to otru pilsētu (mazais ceļošanas stresiņš, ierobežots laiks, soma ar visu, kas Tev pieder u.t.t.), otrkārt, Tev jau tā pietiks rūpju visa šī pasākuma sakarā, treškārt, tās būs papildu izmaksas. Man tas savulaik izmaksāja papildu 70 eiro (nokļūšana pilsētas centrā, hostelis, ēšana).
• Mantas — ja tās ir 7 dienas, Tev pietiks ar bikšu, legingu pāri, kreklu, jaku un džemperi. Ja domā, ka nepietiks — uzskati to par izaicinājumu. Un pats galvenais, paņem dvieli! Es dabūju visu garo laiku dzīvot ar 30x40cm lielu dvieli. Nepārāk forši. Un hosteļos dvieļu nav.
• Sagatavojies mentāli — esmu dzirdējusi, ka tā esot bijusi simtiem cilvēku labākā pieredze. Esmu dzirdējusi nožēlas. Esmu pati bijusi riktīgi labā un foršā Erasmusā, kā arī otrādi. Tā ir veiksmes spēle. Esi gatavs tam. Noskaņojies pozitīvi, labāk neradi sev nekādas ekspektācijas un vienkārši tver katru mirkli!

Ja esi izlēmis piedalīties — forši! Izbaudi visas aktivitātes, iepazīsti jaunus cilvēkus un, pat ja liekas, ka viss ir pilnīgi nejēdzīgi, uztver to kā pārbaudījumu savai pacietībai un tolerancei. Ja viss patīk un ir jauki — lieliski!

Noteikti izmanto šo izdevību, kamēr ir laiks un vaļa — vēlāk būs grūti izbrīvēt nedēļu vai divas, lai dotos apmeklēt citas valstis. Lai izdodas!

Jelizaveta Klimanova