Ziemeļos augusi kukurūza
Es nekad neesmu bijis liels kukurūzas entuziasts. Vēl jo mazāk popkorna (Elza gan). Jau pašos sākumos nolēmām, ka audzēsim tikai tās lietas, kuras pašiem garšo ēst. Tā mēs iestādījām pirmos melleņu krūmus, arbūzus, koši dzeltenos fizāļus (aka inku ogas), sparģeļus un vēl šo to.
Ar kukurūzu bija citādāk. Par šo mēs nelikāmies ne zinis & ikdienā tā arī īsti nemaz nepatērējām. Cukurotie konservi veikalu plaukots nav diez ko interesants piedāvājums un tradīcija gatavot pašiem nebija izveidojusies. Tas ir, līdz šim.
Pirmais kontakts ar kukurūzu
Pirmais kontakts bija pirms trim gadiem, kad Elzas mamma, pirms došanās ceļā uz Ameriku, ieveda mums mazu kastīti un pāris sēklas. Lūdza, lai iestādām kukurūzu kamēr viņa ir prom. Paņēmām zemi, iebērām pāris sēklas un atstājām, lai aug. Un šīs arī aug. Ātrāk pa visiem citiem. Pāris dienās jau ārā no zemes & pēc dažām nedēļām stiepjās pretī debesim garas, šauras lapas.
Pēc tam tikai lasījām internetos, ka kukurūzu esot labi audzēt kopā ar bērniem — ātrak var redzēt rezultātu un mazajiem nav tik ilgi jāgaida aptaustāms rezultāts. Bet atpakaļ pie stāsta—Elzas mamma atbrauc atpakaļ, atdevām stādus un likāmies mierā.
Pagāja vasara un katrs ierakāmies savos ikdienas darbos. Tad vienā agrā rudens dienā, Omīte atved pāris pavisam īstas, pie mums ziemeļos audzētas kukurūzas ausis (vālītes). Forši. Ļoti forši. Tomēr īsti nekāda saprašana ko ar to iesākt jau nav. Ielikām katlā, uzvārījām. Pēc tam pāri sviestu, sāli un… ēdām pilnīgā kaifā, un vienīgais par ko varējām domāt bija, cik daudz gribētu ēst vēl. Nu jau tā notiek gandrīz katru reizi — tiklīdz nogaršojam ko fantastisku, pirmā doma — kā to var izaudzēt pats?
Pašu izaudzēta pirmā raža
Tā sākās mūsu attiecības ar kukurūzu. Pagāja ziema un pavasarī mēs metam melnajā zemē iekšā jau paši savas sēklas. Izdīga skaisti zaļi stādi un tiklīdz pavasara salnas aiz muguras, stādijām iekšā zemē. Pirmajā gadā izrādijās, ka pavasaras salnas galīgi nav aiz muguras un lielais vairums nakts tumsā izsala jau pāris dienas pēc pārstādīšanas zem klajas debess. Prognoze rādīja, ka naktī būs +6–8, bet zemes līmenī tomēr sita spēcīgāk un bija zem nulles
.Pāris stādus izdevās paslēpt zem mini siltumnīcām (5l plastmasas pudelēm) un noturēt pie dzīvības. Tie turpināja augt. Auga visu vasaru un izstiepās garāki par visu pārējo, kas auga blakus.
Vasaras beigās, septembra sākumā ausis jau lielas un uz aci šķiet gatavas. Dažas pavisam skaistas, dažām vēl prasās pilnveidot prasmes (daļa no kukurūzas graudiem nav attīstījušies un tukši).
Šajā gadā visu darījām līdzīgi un pēc labākās sirdsapziņas. Pirmās gatavās kukurūzas Rūbenss nograuza svaigas, turpat blakus dobei. Nekāds brīnums — tās izrādijās ir ļoti saladas un sulīgas. Atlikušās pāris, bērniem guļot, pagatavojām pusdienās. Lai gan “pagatavojām” būtu pārspīleti — vienkārši uz 10 minūtēm iemetām katlā.
Sēdējām zālē, priekšā uz šķīvja svaigi ievākta kukurūza ar sviestu un sāli. Mūsu raža pietika divām maltītēm. Tā garām ejot, varu iedomāties, liktos kāda jēga?! Visa ņemšanās un beigās tāpat nav tā, ka gadu varētu ēst. Var taču vienkārši aiziet un nopirkt. Var. Bet to prieku un neticamo sajūtu, ka kaut kas garšīgs tiešām ir izaudzis (!), līdz galam tomēr ir ļauts piedzīvot tikai paņemot svaigu ēdienu pašam no dārza. Mazs atgādinājums mācīties būt pateicīgiem un novērtēt vienkāršo.
