Pākstis un pupas
Kā necilais kļūst par vismīlētāko
Pulkstenis ir nakts. Es lēnām laižos miegā, kamēr Miķelis man blakus gultā čubina pupiņas. “Domā es būšu princese uz zirņa?” viņš kaut ko smejoties izmet, kamēr es iemiegu. Tā mums iet. Esam līdz ausīm visvienkāršākajās pupiņās. Kurš–neviens–būtu domājis.
Kad sākām eksperimentēt ar zemes darbiem, nospraudām mērķi audzēt tikai daudzgadīgas, tādas, ko pašiem garšo ēst un Latvijas laukos ne tik izplatītas, lietas. Pirmos divus gadus noturējāmies kā nākās, bet šogad paslīdēja kāja un iestādījām visparastākās pupas. Nu varam redzēt kura no sākotnēji nospraustajām dārza darbu vadlīnijām tomēr ir karaliene — stādam to, ko garšo ēst pāri visam.
Brīžiem šķiet, ka mūsmājās atliek tikai ēdienam pielikt pupiņas, lai “o, cik garšīgs” būtu garantēts. Tas bija nenovēršami, kad kādā brīvdienā Miķelis ieraudzīja sievasmātes dobēm sagatavotās krāsainās pupiņas — āķis lūpā un zemē iekšā.
Tā nu maija beigās sēklas saspraudām iekšā tumšajā melnzemē. Lai gan pupiņas ir šķietami visvienkāršākais augs ko audzēt, lepnumu metot malā, tik un tā apjautājāmies rinķī, ko kā labāk. Kādi teica, lai pupiņas pirms stādīšanas izmērcē, citi atkal pretējo. Ja izmērcē, tad izdīgst ātrāk, bet katru dienu jālaista, lai neizkalst. Ja iestāda nemērcētas, tad dīgst lēnāk, bet drošāk. Nezinot kā labāk, ielikām pa abiem lāgiem. Izauga beigās gan viens, gan otrs.
Kopā sastādījām četrus dažādus veidus. Pirmās, no Liepājas Opja atvestās visparastākās baltās pupiņas. Ne nosaukms, ne šķirne, bet gadu gaitā pārbaudītas. Otrās, lielākas un garenākas gaiši brūn-raibā krāsā. Abas šīs izaug nelielas, kādu pusmetru augstas un, kad gatavas, viegli lobās.
Tālāk seko pavisam jocīgas, apaļas, divkrāsainas sviesta pupas. Kā bija teikts pavadošajā zīmītē, kontrabandas ceļā pirms daudziem gadiem ievestas no okeāna otras puses. Solīts bija, ka garšīgākās pupas pasaulē. Noslēgumā ielikām vēl skaistus, tumši melnus mazulīšus.
Abās pēdējās gan izaug nebeidzami garas un nepieciešami pamatīgi balsti – vismaz divu metru augstumā.
Tā nu visu iestādījām un ļāvām lai aug. Sākumā lēnām, bet beigās griezdamies ar pilnu spēku. Saklausījāmies visādus gudrus padomus, ka vislabākais, ko var dārzam izdarīt, visu kārtīgi nomulčēt. Ņēmām padomu vērā, iztīrījām grāvjus no vecām korintēm un smuki noklājām visu dobi. Tādejādi arī nekādas nezāles un ravēšana nebija nepieciešama gandrīz visu vasaru.
To Miķeļa prieku, kad dārzā parādijās pirmās pākstis un smaidu, ka viss patiešām ir izaudzis nevar aprakstīt. Septembrī, kad stādi un pākstis dobē izkaltuši un grab, ņemam nost un nesam iekšā. Kā teica zinošāki ļaudis, jāpaspēj novākt pirms uznāk lietus, lai izkaltušās pākstis nepārplīst un neizbirst pa zemi. Ja kas pirms salnām nav paspējis izkaltēties, to nevar tik labi glabāt ziemai, bet noēsties zaļu tepat rudenī.
Kad raža gatava, Miķelis stāv virtuvē līdz vēlai naktij un kniebj no izkaltētajām pākstīm ārā mazās, skaistās pogas. Neticami, ka kādreiz tik nīstā nodarbe nu kļuvusi par sava veida mehāniski meditatīvu darbību, kas palīdz norimties pēc darbīgas dienas.
Izrādās arī pavisam vienkāršs un ikdienišķs augs spēj nest lielu prieku. Nu, ir forši. Tiešām. Un bezgala vienkārši. Tik laba sajūta, ka pašu audzēts, kas virtuvē tik bieži tiek lietots. Tas nav ne eksotisks arbūzs, ne stalts valrieksts, ne skaista zila krūmu mellene vai citādi cēls augs, bet viennozīmīgi bija mūsu šīs vasaras lielākais acu raugs.
